Sarkanā piramīda

Milzīgi radījumi ņudzēja visapkārt, pārvērzdamies no cilvēkiem dzīvniekos un jaudīgos enerģijas laukos. Telpas vidū stāvēja tronis, un tajā sēdēja liels, musku­ļots, greznā melnā tērpā ģērbies afrikānis, no vaiga iz­skatīgs un ar siltu skatienu. Rokas izskatījās tik stipras, ka ar tādām varētu skaldīt akmeņus.

Pārējie dievi visapkārt baudīja svinības. Skanēja mū­zika — tik skaļa, ka trīcēja gaiss. Viņam blakus stāvēja skaista sieviete baltā tērpā, vēders bija izspiedies, it kā viņa būtu pāris mēnešu stāvoklī. Sievietes aprises no­raustījās: dažbrīd šķita, ka viņai ir krāsaini spārni. Tad viņa pagriezās šurp, un man aizrāvās elpa. Viņai bija manas mammas seja.

Neizskatījās, ka viņa mani redz. Vispār neviens no dieviem mani nemanīja līdz brīdim, kad man aiz mu­guras atskanēja balss: “Vai tu esi spoks?”

Apcirtusies ieraudzīju izskatīgu, apmēram sešpa­dsmit gadu vecu puisi melnā. Āda viņam bija gaiša, bet acis brūnas tāpat kā vīram, kas sēdēja tronī. Viņa mel­nie mati bija gari un sabužināti — diezgan mežonīgi, bet man tas patika. Puisis piešķieba galvu, un es beidzot atjēdzos, ka viņš man bija uzdevis jautājumu.

Centos izgudrot, ko teikt. Piedodiet? Sveiki? Preci mani? Jebkas būtu noderējis. Bet spēju tikai pakratīt galvu.

“Tātad neesi spoks?” viņš teica. “Varbūt baV’ Viņš pamāja uz troņa pusi. “Skaties, bet neiejaucies.”

Uz troni skatīties pēkšņi nemaz tik ļoti nekārojās, bet puisis melnā izgaisa pustumsā un pazuda, un nu vairs nekas nenovērsa uzmanību.

“Izīda,” bilda troni sēdošais vīrietis.

Sieviete stāvokli viņu uzlūkoja un pasmaidīja. “Mans kungs, Ozīris. Daudz laimes dzimšanas dienā!”

“Paldies, mīļā. Un drīz mēs svinēsim mana dēla, va­renā Hora dzimšanu! Viņa jaunā inkarnācija būs līdz šim varenākā. Viņš pasaulē nesīs mieru un labklājību.” Izīda saņēma vīra roku. Mūzika turpināja skanēt, dievi svinēja, un gaiss virmoja kā dejā.

Pēkšņi atvērās pils durvis. Karsts vējš nošūpoja lāpu liesmas.

Zālē ienāca vīrietis — garš un spēcīgs, gandrīz kā Ozlrisa dvīņubrālis, bet āda viņam bija tumši sarkana, mugurā drēbes asins krāsā, un viņam bija smaila bārda. Viņš izskatījās pēc cilvēka, tikai ne tad, kad smaidīja. Tad viņa zobi pārvērtās ilkņos, seja pārvērtās — pa pu­sei cilvēka, pa pusei vilka seja. Ar pūlēm novaldījos, lai neiekliegtos, jo to seju es biju redzējusi.

Dejas pierima. Mūzika apklusa.

Ozīriss piecēlās no troņa. “Set,” viņš draudīgi nopra­sīja, “kāpēc nāc?”

Sets iesmējās, un saspringums telpā atslāba. Par spīti ļaunīgajām acīm, smiekli viņam bija brīnišķīgi — ne­maz nelīdzinājās šaušalīgajam troksnim Britu muzejā. Tie bija bezrūpīgi un draudzīgi, it kā viņš nedomātu neko ļaunu.

“Ierados svinēt sava brāļa dzimšanas dienu!” viņš paziņoja. “Un esmu atvedis prieku.”

Viņš pamāja uz durvīm. Ienāca četri milzīgi viri ar vilku galvām, nesdami dārgakmeņiem rotātu zelta zārku.

Man sirds iepukstējās straujāk. Zārks bija tas pats, kurā Sets ieslodzīja manu tēti Britu muzejā.

Nē! Es gribēju kliegt. Netici viņam!

Bet sanākušie dievi dvesa vien, apbrīnojot zārku, kas bija rotāts ar hieroglifiem zeltā un sarkanā, un apdari­nāts ar rubīniem un opāliem. Vilku vīri nolika kasti zemē, un es redzēju, ka tai nav vāka. Kastes iekšpuse bija izklāta ar melnu linu.

“Šī guļamkaste,” Sets paziņoja, “ir manu labāko mākslinieku darinājums, un tās izgatavošanā izmantoti paši dārgākie materiāli. Tās vērtība nav izmērāma. Ja dievs tajā guļ kaut vai tikai vienu nakti, desmitkārt pie­ņemas spēkā! Paša gudrība viņu nekad nevils. Viņa spēks nekad nemazināsies. Tā ir dāvana,” — viņš uz­smaidīja Ozīrisam — “vienigajam dievam, kas tajā per­fekti ietilpst!”

Es nebūtu pirmā stājusies rindā, bet dievi metās kas­tei klāt. Viņi stūma cits citu malā, lai tiktu pie zelta zārka. Dažs tajā ierāpās, bet bija par īsu. Citi atkal — daudz par lielu. Neveicās arī tiem, kas izmēģinājās visos veidolos. Burvju kaste par viņiem it kā smējās. Dievi dusmojās un purpināja, un grūda cits citu malā, lai iz­mēģinātu veiksmi.

Uzlūkojis Ozīrisu, Sets labsirdīgi iesmējās. “Nu, brāl, pagaidām mums uzvarētāja nav. Vai pamēģināsi? Tikai labākie no dieviem spēj to paveikt.”

Ozīrisam iemirdzējās acis. Acīmredzot nekāds prāta dievs viņš nebija, jo bija pilnībā pārņemts ar kastes skaistumu.Visi pārējie dievi cerīgi vērās šurp, un es no­jautu, ko viņš domā: ja viņš ietilptu kastē, tā būtu lie­liska dzimšanas dienas dāvana. Pat gaviļnieka ļaunajam brālim Setam būtu jāatzlst patiesais dievu valdnieks.

Vienīgi Izīda šķita satraukusies. Viņa uzlika roku vīram uz pleca. “Nedari to, mans kungs. Sets nenes dā­vanas.”

“Es jūtos aizvainots!” Sets izklausījās patiesi aiz­skarts. “Vai es nevaru svinēt sava brāļa dzimšanas dienu? Vai mēs esam tik attālinājušies, ka es pat nevaru atvai­noties valdniekam?”

Ozīriss uzsmaidīja Izīdai. “Dārgā, tā ir tikai spēle. Tev nav no kā bīties.”

Viņš piecēlās no troņa. Dievi aplaudēja, kad viņš tu­vojās kastei.

“Visi klanieties Ozīrisam!” Sets iesaucās.

Dievu valdnieks iesēdās kastē un, kad paskatījās uz manu pusi, uz īsu brīdi viņam bija mana tēva seja.