Sarkanā piramīda

Pagriezusies viņa man uzsmaidīja — acis joprojām bija tādas pašas — dzeltenas ar melnām zīlītēm. “Sen bija laiks,” viņa noteica.

Atjēgušies no pārsteiguma, serpopardi metās virsū kaķsievietei. Galvas zibensātrumā šāvās uz priekšu. Viss liecināja, ka abi Mafinu tūliņ saraus gabalos, bet kaķu dāma palēcās gaisā, apmeta trīs kūleņus un piezemējās uz kamīna malas.

Viņa izstaipīja plaukstu locītavas, un no katras pie­durknes izslīdēja pa milzīgam nazim. “Ahā! — jautri!”

Briesmoņi metās uzbrukumā. Viņa ielēca abiem pa vidu un vieglā dejas solī vairījās no nezvēru zobiem, līdz izrādījās, ka tiem abiem kakli sapinušies kopā. Kad viņa atkāpās, serpopardi bija pilnībā viens otra gūstā. Jo vairāk viņi mēģināja atbrīvoties, jo mezgls savilkās cie­šāks. Serpopardi mīdijās uz priekšu un atpakaļ, apgāz­dami mēbeles un dusmās šņākdami.

“Nabadziņi,” kaķu dāma nomurrāja. “Ļaujiet, es pa­līdzēšu.”

Nozibsnīja naži, un abu briesmoņu galvas ar būkšķi atsitās pret grīdu. Rumpji nogāzās gar zemi un pārvērtās milzīgās smilšu kaudzēs.

“Tur pazūd manas rotaļlietas,” sieviete skumji no­teica. “No zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek.” Viņa uzlūkoja mūs, un naži pazuda piedurknēs. “Kārter, Seidij, mums vajadzētu doties. Ļaunākais vēl tikai priekšā.”

Kārters nogārdzās. “Ļaunākais? Kas… kā… ko…” “Visam savs laiks.” Sieviete paslēja rokas virs galvas un apmierināti izstaipījās. “Cik labi atkal būt cilvēka ādā! Seidij, vai tu varētu mums atvērt durvis caur Duātu, lū­dzu?”

Es samirkšķināju acis. “Emm… nē. Es… es nezinu,

kā.”

Sieviete sarauca pieri, acīm redzami vīlusies. “Žēl. Mums būs nepieciešams vairāk spēka. Obelisks.”

“Bet tas ir Londonā,” es iebildu. “Mēs nevaram…”

“Ir vēl viens tuvāk — Centrālparkā. Es parasti izvai­ros no Manhetenas, bet šī ir ārkārtas situācija. Mēs do­simies turp un atvērsim portālu.”

“Portālu uz kurieni?” es pieprasīju. “Kas tu esi, un kāpēc tu esi mans kaķis?”

Sieviete pasmaidīja. “Pagaidām mēs gribam portālu, kas aizvedīs mūs tālāk no briesmām. Runājot par manu vārdu — es neesmu Mafina — tad nu gan! Mani…”

“Basteta,” Kārters viņu pārtrauca. “Tavs piekariņš — tas ir Bastetas, kaķu dievietes simbols. Es domāju, ka tas ir tikai rotājums, bet… tā esi tu, vai ne?”

“Malacis, Kārter,” Basteta teica. “Tagad nāciet, kamēr mēs vēl varam dzīvi paspēt tikt no šejienes prom.”

9.Mēs bēgam no četriem vīriem brunčos

kārters

Jā, mūsu kaķis bija dieviete.

Kas vēl jauns?

Viņa nedeva mums daudz laika, lai par to izrunātos. Basteta lika man no bibliotēkas paņemt tēta burvju kasti, un, kad atgriezos, viņas abas ar Seidiju strīdējās par Heopsu un Filipu.

“Mums viņi jāmeklē!” Seidija uzstāja.

“Ar viņiem viss būs kārtībā,” Basteta atsvieda. “To­ties, ja nedosimies projām uz karstām pēdām, ar mums nebūs vis.”

Es pacēlu roku. “Emm… atvainojiet, dievietes jaun­kundze? Amoss teica, ka māja ir…”

“Aizsargāta?” Basteta iesmējās. “Kārter, visas aizsar­dzības joslas tika par daudz viegli pārvarētas. Kāds tās iznīcinājis'.'

“Ko tu ar to domā? Kurš…”

“Kas tāds ir pa spēkam tikai burvim, kurš pieder pie Dzīvības mājas.”

“Cits burvis?” es jautāju. “Kāpēc gan kāds cits burvis gribētu apdraudēt Amosa māju?”

“Ak, Kārter,” Basteta nopūtās. “Tu esi tik jauns un nevainīgs. Burvji ir viltīga tauta. Varētu būt miljons iemeslu, kāpēc viens gribētu kaitēt citam, bet mums nav laika to apspriest. Ejam!”

Paķērusi mūs abus aiz rokas, viņa devās uz durvīm. Naži bija ievilkti, bet nagi viņai tik un tā bija ļoti asi un spiedās man ādā. Nokāpām pa garajām metāla kāpnēm, kas noveda mūs noliktavu zonā visapkārt rūpnīcai.

Tēta darba soma smagi novilka plecu. Līkais zobens, ko biju uzsējis uz muguras, saldēja ādu. Serpopardu uz­brukuma laikā biju sasvīdis, un tagad sviedri it kā vērtās ledū.

Aplaidu skatu visapkārt, lūkodamies pēc vēl kādiem briesmoņiem, bet viss šķita kluss un tukšs. Kur vien skaties, rēgojās vecā celtniecības tehnika — buldozers, ceļamkrāns ar milzīgu bumbu ķēdes galā, pāris cementa maisītāju. Metāla plākšņu un redeļu krāvumi līdz ielai, kas atradās pārsimt metru attālumā, veidoja tādu kā šķēršļu pilnu labirintu.

Bijām pusceļā, kad ceļā gadījās vecs, pelēks kaķis ar ieplēstu ausi un aiztūkušu aci. Spriežot pēc rētām, viņš lielāko daļu mūža bija aizvadījis sīvās cīņās.

Basteta pietupusies skatījās uz kaķi. Tas rāmi vērās pretim.

“Paldies,” Basteta teica.

Vecais kaķis apcirties aizskrēja uz upes pusi.

“Kas tas bija?” Seidija jautāja.

“Viens no maniem apakšniekiem. Piedāvājās palī­dzēt. Viņš paziņos tālāk par to, kas mūs piemeklējis. Drīz vien visi Ņujorkas kaķi būs informēti.”

“Viņš bija tik savainots,” Seidija teica. “Ja viņš ir tavs apakšnieks, vai tu nevarēji viņu izdziedināt?”

“Un atņemt viņam kaujās iegūtās rētas? Kaķa rētas ir daļa no viņa identitātes. Es nevarētu…” Pēkšņi Basteta sa­stinga. Viņa pavilka mūs aiz redeļu krāvuma.

“Kas ir?” es nočukstēju.