Sarkanā piramīda

Mēs gaidījām. Šoreiz mēs abi ar Seidiju gribējām vienu un to pašu — dzirdēt patiesību.

“Tajā naktī, kad nomira jūsu mamma,” tētis teica, “šeit, pie Adatas…”

Pēkšņs gaismas zibsnis izgaismoja piestātni. Pusakls es pagriezos un uz īsu brīdi pamanīju divus stāvus: gara auguma bālu vīru ar divās šķieznās sasukātu bārdu un krēmkrāsas mantiju mugurā, un meiteni ar vara krāsas adu, tērpušos tumši zilā mantijā un galvas lakatā. Tādas drēbes biju redzējis Ēģiptē simtiem reižu. Viņi vienkārši stāvēja viens otram blakus un mūs vēroja, un abi bija labi ja desmit metru attālumā no mums. Tad gaisma ap­dzisa. Abi stāvi izgaisa miglā. Kad acis aprada ar tumsu, viņu tur vairs nebija.

“Hīnm…” Seidija nervozi novilka. “Vai redzējāt?” “Kāpiet taksometrā,” tētis teica, stumdams mūs uz ma­šīnu. “Mums vairs nav laika.”

No tā brīža tētis vairs nerunāja.

“Šī nav īstā vieta sarunai,” viņš teica, skatīdamies at­pakaļ. Viņš bija piesolījis taksometra šoferim liekas des­mit mārciņas, ja tiksim līdz muzejam ātrāk nekā piecās minūtēs, un šoferis darīja, ko varēja.

“Tēt,” es mēģināju uzsākt sarunu, “tie cilvēki pie upes…” “Un tas otrs vīrs — Amoss,” Seidija piebalsoja. “Vai viņi ir no Ēģiptes policijas vai kaut kā tamlīdzīgi?”

“Klau, jūs abi divi,” tētis teica,” man šovakar vajadzēs jūs palīgos. Es zinu, ka ir grūti, bet jums jābūt pacietī­giem. Apsolu, ka visu paskaidrošu, kad nonāksim mu­zejā. Es visu izlabošu.”

“Ko tu ar to domā?” Seidija uzstāja. "Ko tu izlabosi?” Tētis izskatījās pagalam skumjš, gandrīz vainīgs. Es iedomājos par to, ko Seidija tika teikusi, — ka mūsu vecvecāki vaino tēti mammas nāvē. Viņš taču nedomāja to, vai tomēr domāja?

Taksometrs iegriezās Lielajā Rasela ielā un, nokaucinājis bremzes, apstājās pie muzeja galvenajiem vārtiem.

“Dariet tāpat kā es,” tētis teica. “Kad mēs satiksim kuratoru, izturieties normāli.”

Es iedomājos, ka Seidija nekad neuzvedas normāli, bet izlēmu, ka labāk to neteikt.

Izkāpām no taksometra. Es izcēlu mūsu somas, ka­mēr tētis samaksāja šoferim — iedeva lielu žūksni nau­das. Tad viņš izdarīja kaut ko ļoti dīvainu. Viņš iesvieda pāris mazu priekšmetu taksometra aizmugures sē­deklī — tie izskatījās pēc akmeņiem, bet ārā bija pārāk tumšs, lai es tos skaidri saskatītu. “Brauciet tālāk,” viņš teica šoferim. “Aizvediet mūs uz Celsiju.”

Tas bija pilnīgi neloģiski, jo mēs jau bijām izkāpuši no taksometra, bet šoferis aizbrauca tālāk. Es paskatījos uz tēti, tad atkal uz taksometru, un, pirms tas nogriezās ap stūri un pazuda tumsā, pamanīju dīvainu atspulgu ma­šīnas logā. Aizmugures sēdeklī sēdēja trīs pasažieri — vīrietis un divi bērni.

Noblisināju acis. Nevarēja būt, ka taksometrā jau būtu paspējis iekāpt kāds cits. “Tēti…”

“Taksometri Londonā nepaliek tukši uz ilgu laiku,” viņš noteica. “Bērni, ejam!”

Viņš iesoļoja aiz kaltajiem metāla vārtiem. Mēs ar Seidiju brīdi vilcinājāmies.

“Kārter, kas notiek?”

Es pakratīju galvu. “Nemaz nezinu, vai gribu to zināt.” “Tu vari palikt te aukstumā, bet es netaisos nekur iet, pirms viņš nav visu paskaidrojis.” Apcirtusies viņa aizsoļoja pakaļ tētim.

Tagad atskatoties uz visu, man tobrīd laikam būtu derējis bēgt. Vajadzēja grābt Seidiju pie rokas un mukt pa kaklu, pa galvu. Taču devos uz vārtiem viņai nopa­kaļ.

2 Sprādziens Ziemassvētko s

kārters

Britu muzejā biju ne jau pirmoreiz. Vispār es esmu bijis vairāk muzejos, nekā man gribētos atzīt, jo tas liek man izskatīties pēc pilnīga jefiņa.

(Tā ir Seidija, kas fonā kliedz, ka es tiešām esot pil­nīgs jefiņš. Paldies, māšel.)

Muzejs bija slēgts un pilnīgi tumšs, bet kurators un divi apsargi mūs gaidīja pie ieejas.

“Doktor Kein!” Kurators bija mazs, šmulīgs vīrelis lētā uzvalkā. Bija redzētas mūmijas, kam bija vairāk matu uz galvas un labāki zobi. Viņš kratīja tēta roku, it kā tik­tos ar rokzvaigzni. “Jūsu pēdējā publikācija par Imhotepu — lieliska! Nesaprotu, kā jums izdevās pārtulkot tos lāstus!”

“Im-ho-kas?” Seidija nočukstēja.

“Imhoteps,” es teicu. “Augstais priesteris, arhitekts. Daži saka, ka viņš bija burvis. Projektēja pirmo kāpņveida piramīdu. To tu taču zini.”

“Nezinu,” Seidija atcirta. “Neinteresē. Bet paldies.” Tētis pateicās kuratoram par mūsu uzņemšanu svētku vakarā. Tad viņš mani apņēma ap pleciem.

“Doktor Mārtiņ, es gribētu jūs iepazīstināt ar Kārteru un Seidiju.”

“Jā! Protams, jūsu dēls un…” Kuratora skatiens ap­stājās pie Seidijas. “Un šī jaunā dāma?”

“Mana meita,” tētis sacīja.

Doktors Mārtiņš uz brīdi saminstinājās. Ar visu to, ka cilvēks pats sevi iedomājas esam bez kādiem aiz­spriedumiem un pieklājīgu, vaigā allaž iegulst apmul­sums, kad gadās uzzināt, ka Seidija pieder pie mūsu ģimenes. Man tas nepatīk, bet ar gadiem jau esmu pie­radis.

Kurators atkal atplauka smaidā. “Nu, bet protams. Šeit, lūdzu, doktor Kein. Mums ir tas gods!”

Apsargi aizslēdza aiz mums durvis. Viņi paņēma mūsu somas, un viens sniedzās pēc tēta darba somas.

“Nē, nē,” tētis teica, saspringti pasmaidīdams. “Šī paliks pie manis.”