Saules dēls

Pie stūres stāvošais Grifits turēja to pašu kursu, ka­mēr abas ugunis bija uz vienas līnijas. Tad viņš strauji mainīja kursu un gāja tieši uz ugunīm. Viņš dzirdēja šņā­cam bangas, bet nosprieda, ka tas ir tālāk — pie Ga- beras.

Pēkšņi atskanēja palīga baiļu kliedziens — un Grifits no visa spēka mēģināja pagriezt stūri, bet «Villijs Vou» bija uzskrējis kaut kam virsū. Tajā pašā brīdī priekšgalā nogāzās grotmasts. Piecas minūtes uz kuģa valdīja īsts sajukums. Katrs centās pie kaut kā pieķerties, kad kuģis berzējās gar rifiem, drupinādams tos, un pār klāju šļācās siltais ūdens. Tomēr «Villijam Vou» ar mokām izdevās tikt pāri sēklim, un tas iegāja diezgan mierīgā un seklā šaurumā.

Mēmu dusmu un sarūgtinājuma pārņemtais Grifits sē­dēja, galvu nokāris. Viņš vēlreiz paskatījās uz abām ugu­nīm, kas dega uz vienas līnijas viena virs otras.

—   Lūk, kur ugunis, — viņš teica. — Taču Gabera tā nav. Pie velna, bet kas tad tā ir?

Lai gan bangas vēl šņāca un pār sēkli kuģim virsū skrēja putas un šļakatas, vējš sāka piestāt un pie debe­sīm parādījās zvaigznes. Krasta pusē bija dzirdami airu šļaksti.

—   Kas pie jums noticis? Zemestrīce? — uzsauca Grifits.

—   Dibens ir pavisam cits. Es te simt reižu esmu metis enkuru trīspadsmit asu dziļumā. Vai tas esat jūs, Vilson?

Pie kuģa piestāja vaļu medību laiva, un kāds pārrāpās pāri reliņam. Vājajā gaismā Grifits ieraudzīja viņam tieši pret seju pavērstu kolta stobru. Ieskatījies ciešāk, viņš pazina — tas bija Deivids Grīfs.

—   Nē, te jūs agrāk nekad neesat izmetis enkuru, — Grīfs smiedamies teica. — Gabera ir aiz zemesraga, kur es būšu, līdzko būšu dabūjis savu nelielo suminu — tūk­stoš divsimt mārciņu. Par kvīti mums nav ko bažīties. Tā ir pie manis, un es jums tūlīt to atdošu.

— Tātad jūs to izdarījāt! — iekliedzās Grifits, pēkšņā dusmu uzplūdumā pietrūkdamies kājās. — Jūs izkārāt tās neīstās signālugunis! Jūs pazudinājāt manu kuģi un …

—   Mieru, mieru! — teica Grīfs saltā un draudīgā balsī.

—    Es jūs patraucēju šo tūkstoš divsimt mārciņu dēļ. Lūdzu!

Grifits jutās pilnīgi nevarīgs. Viņu pārņēma dziļš rie­bums — riebums pret šīm saules zemēm un to saules sli­mībām, pret visiem viņa veltīgajiem pūliņiem, pret šo zil­acaino, zeltaini iedegušo, neparasti stipro vīrieti, kas bija sadragājis visas viņa ieceres.

—   Džeikobsen, — viņš sacīja, — attaisiet, lūdzu, manu naudas lādi un samaksājiet šim… šim asinssūcējam tūk­stoš divsimt mārciņu.