Saules dēls

Pārvērtusies par zeltainu iedegumu viņa sejā, saule kā šķidrs zelts sāka tecēt viņam no pirkstu galiem. Viss, kam viņš pieskārās, pārvērtās par zeltu, taču viņš spēlēja nevis zelta, bet pašas spēles dēļ. Tā bija vīrišķīga spēle, kurā viņš sadūrās ar savu tautas brāļu un citu Eiropas tautu un pasaules daļu pārceļotāju rupjību un cietsirdību, skaista spēle. Taču visvairāk viņš mīlēja visu to, kas pie­pilda dienvidjūru klaidoņa dzīvi, — rifu smaržu, spoguļ- gludajās lagūnās augošo koraļļu sēkļu bezgalīgo izsmal­cinātību, apbrīnojamos saullēktus, kuru tīrās krāsas vei­doja neiedomājamus salikumus, ar palmām apaugušās saliņas tirkīzzilajās dzelmēs, spēcinošo pasātu vīnu, sma­gos un vienmērīgos viļņus ar baltajiem cekuliem, nemie­rīgo klāju zem kājām un piepūstās buras virs galvas, ar puķu vītnēm greznojušos, zeltaini vizošos polinēziešu jau­niešus un jaunietes, pusbērnus, pusdievus, un pat kauco­šos melanēziešu mežoņus, galvu medniekus un cilvēkēdā­jus, pusvelnus un visus zvēriem līdzīgos.

Un, lūk, saules iemīļotais dēls, enerģijas un dzīves­prieka pārpilnais cilvēks, daudzu miljonu īpašnieks, pār­trauca savu tālo ceļojumu, lai saspēlētu ar Harisonu Dž. Grifitu niecīgas summas dēļ. Tā bija viņa kaprīze, viņa vēlēšanās, sevis paša un viņam cauri plūstošās sau­les kvēles izpausme. Tā bija izprieca, joks, uzdevums, neliela spēle, kurā viņš smiedamies riskēja ar dzīvību, lai tikai izbaudītu spēles prieku.

IV

Agrā rītā «Brīnums» atradās pie Gvadalkanaras kras­tiem. Tas laiski peldēja, dziestošās zemes vēja elpas dzīts. Smagie mākoņi austrumos solīja, ka no jauna sāks pūst dienvidaustrumu pasāti ar spēcīgam brāzmām un lietus gāzēm. «Brīnums» tuvojas nelielam kečam, kas ieturēja to pašu kursu. Tomēr tas nebija «Villijs Vou». «Brīnuma» kapteinis Vords, nolaidis tālskati, paziņoja, ka tas esot «Kaurl».

Uz klāja stāvošais Grifs žēli nopūtās un sacīja:

—   Kaut tas būtu bijis «Villijs Vou»!

—   Jums nepatīk būt uzvarētam, — līdzjūtīgi teica kra­vas uzraugs Denbijs. *

—   Protams. — Grīfs brīdi klusēja, tad neviltoti jautri iesmējās. — Esmu stingri pārliecināts, ka Grifits ir blē­dis un ka vakar viņš izturējās pret mani pavisam ne­krietni. «Parakstieties,» viņš teica, «tur pašā apakšā — Deivids Grīfs — un uzrakstiet datumu!» Un Džeikobsens, šis žurkulēns, bija viņa pusē. Gatavie pirāti! Atgriezušies Bulija-Heijesa laiki.

—   Ja jūs nebūtu mans darba devējs, mister Grīf, es jums kaut ko ieteiktu, — viņu pārtrauca kapteinis Vords.

—   Klājiet vien vaļā, — Grīfs skubināja.

—   Redzat… — Kapteinis saminstinājās un nokremšļojās. — Lai cik daudz naudas jums būtu, tikai muļķis iedrošinātos tā sapīties ar šiem diviem neliešiem. Kālab jūs to darījāt?

—       Godīgi sakot, nezinu, kapteini. Gribēju, jādomā, un viss. Vai jūs varat minēt kādu labāku izskaidrojumu jeb­kurai savai rīcībai?

—   Vienā jaukā dienā jūs dabūsiet lodi savā karstajā galvā, — par atbildi norūca kapteinis Vords, iedams pie kompasa, lai noteiktu, kur atrodas kāda Gvadalkanaras virsotne, kas tikko bija iznirusi no mākoņiem.

Zemes vējš pieņēmās spēkā. «Brīnums» ātri slīdēja pa viļņiem, panāca «Kauri» un sāka to apdzīt. Kad abu kuģu ļaudis bija sasveicinājušies, Deivids Grifs uzsauca:

—   Vai «Villiju Vou» neesat redzējuši?

Kapteinis, kam bija basas kājas un galvā cepure ar noļukušām malām, savilka ciešāk jostu un izspļāva pār bortu tabakas zelēkli.

—   Kā nu ne! — viņš atsaucās. — Pagājušnakt Grifits atradās Savo, tur viņš apgādājās ar cūkām, jamsu un dzeramo ūdeni. Likās, ka viņš gatavojas tālam braucie­nam, kaut gan viņš to noliedza. Vai tad jūs gribat vinu satikt?

—   Ja, bet, ja jūs ieraugāt viņu pirmais, nesakiet viņam, ka satikāt mani.

Kapteinis saprotoši pamāja ar galvu un gāja uz sava kuģa priekšgalu, lai turētos līdzi garām braucošajam šonerim.

—   Paklau! — viņš uzsauca. — Džensens man teica, ka šovakar viņi būšot Gaberā. Palikšot tur pa nakti un uz­ņemšot kartupeļus.

—   Gabera Zālamana salās ir vienīgā vieta, kur ir sig- nālugunis, — teica Grīfs, kad viņa šoneris jau bija labu gabalu garām otram kuģim. — Vai tā ir, kapteini Vord?

Kapteinis pamāja ar galvu.

—   Un mazais līcītis tūlīt aiz zemesraga ir draņķīga enkurvieta, vai ne?

—   Tur nav kur izmest enkuru. Visur koraļļu rifi, sēkļi un bīstamas bangas. Pirms trim gadiem tur sašķīda ga­balos «Mollija».

Grīfs žulgām acīm labu brīdi lūkojās taisni uz priekšu, it kā vērotu kaut ko pats sevī. Tad ap acīm ievilkās krun­ciņas un dzelteno ūsu gali paslējās uz augšu smaidā.

—   Mēs izmetīsim enkuru Gaberā, — viņš sacīja. — Pie­iesim pēc iespējas tuvāk mazajam līcītim. Braucot nolai­diet mani ūdenī ar vaļu medību laivu. Bez tam iedodiet man līdzi sešus matrožus ar šautenēm. Līdz ritam es būšu atpakaļ.

Kapteiņa sejas izteiksme vispirms pauda aizdomas, pēc tam pārmetumu.

—   Nekas, nekas, tikai mazs jociņš, kapteini, — Grīfs taisnojās kā skolas puika, ko pieaugušais pieķēris ne­darbos.

Kapteinis Vords kaut ko noņurdēja, bet Denbijs bija gatavs līdzgājējs.

—   Es gribētu doties jums līdzi, mister Grīf, — viņš

teica.