Saules dēls

—    Bet es priecājos, ka pieturas bezvējš, — viņš sacīja. — Tas deva man iespēju atbraukt šurp, lai satiktu jūs. Mans kravas uzraugs uzracis vienu nelielu jūsu rēķinu, un es to paņēmu līdz.

Palīgs pieklājīgi pagāja nost, ļaudams savam kaptei­nim vienam kulties laukā no nepatikšanām.

—Man loti žēl, Grīf, trakoti žēl, — Grifits teica, — bet man nav naudas. Pagaidiet vēl mazlietiņ.

Grifs pārsteigts un apbēdināts atspiedās pret trapa mar­gām.

—   Ka tie cilvēki Zalamana salas iemācās melot! — viņš sacīja. — Neviens neteiks tev taisnību. Kapteinis Džen- sens ir tāds pats. Es biju pārliecināts, ka viņš ir godavīrs. Bet vēl pirms piecām dienām viņš man teica … Vai gri­bat zināt, ko viņš man teica?

Grifits aplaizīja lūpas.

—   Turpiniet.

—   Viņš man teica, ka jūs esot visu pārdevis, visu pa tīro, un gatavojoties doties uz Jaunhebridu salām.

—   Nolādētais melis! — sašutis iesaucās Grifits.

Grifs pamāja ar galvu.

—   Es teiktu to pašu. Viņš pat bija tik nekaunīgs, ka centās man iestāstīt, it kā esot nopircis no jums divas stacijas — Mauri un Kahulu un samaksājis jums tūkstoš septiņsimt zelta soverēnu par visādām mantām, inven­tāru, precēm un kopru.

Grifita acis samiedzās, un tajās nevilšus uzzibsnīja uguntiņa. Grifs pamanīja to, izklaidīgi paskatīdamies uz sarunu biedru.

—   Un Parsons, jūsu aģents Hikimavi, man stāstīja, ka Falkrema sabiedrība nopirkusi šo staciju no jums. Kāpēc viņam būtu vajadzējis melot?

Saules un slimības izmocītais Grifits neizturēja. Viss uzkrājies sarūgtinājums izpaudās viņa sejā un savilka lūpas grīnā smaidā.

—   Paklausieties, Grīf, — kāpēc jūs tā spēlējaties ar mani? Jūs visu zināt, un es zinu, ka jūs zināt. Runāsim skaidru valodu! Jā, es pārdevu visu un braucu prom. Un ko jūs tur varat izdarīt?

Grifs paraustīja plecus, un ne vaibsts viņa sejā nelie­cināja, ka viņš būtu apņēmies kaut ko darīt. Likās, ka viņš ir galīgā neizpratnē.

—   Te nav likumu, — Grifits uzskaitīja savas priekš­rocības. — No šejienes līdz Tulagi ir simt piecdesmit jūdžu. Aluitas papīri man ir rokā, un es atrodos pats uz sava kuģa. Nekas nevar aizkavēt mani braukt prom. Jūs nevarat aizturēt mani tāpēc vien, ka esmu jums parādā nelielu summu. Un es zvēru — jūs mani neaizturēsiet! Lieciet to aiz auss!

Grifa seja pauda aizvien lielāku pārsteigumu.

— Tātad jūs gribat man izkrāpt šīs tūkstoš divsimt māciņas, Grifit?

—   Apmēram tā, veco zēn. Un nekādi stipri vārdi jums nelīdzēs. Ceļas vējš. Labāk taisieties, ka tiekat, kamēr es neesmu izkustējies no vietas, citādi nolaidīšu dibena jusu laiveli!

—   Patiesi, Grifit, jūs runājāt gandrīz pareizi. Es ne­varu jūs aizturēt. — Grifs pavandījās pa somiņu, kas karājās pie revolvera jostas, un izvilka no turienes sagum­zītu papīru, acīmredzot oficiālu dokumentu. — Bet var­būt tas apstādinās jūs? Tas nu būs jāliek aiz auss jums.

—   Kas tas ir?

—   Admiralitātes pavēle. Bēgšana uz Jaunhebridu sa­lām jūs neglābs. Šī pavēle ir derīga visur.

Izlasījis dokumentu, Grifits norija siekalas. Saraucis pieri, viņš apsvēra jauno situāciju. Tad viņš pēkšņi pa­cēla acis — un viņa seja apskaidrojās.

—   Jūs esat gudrāks, nekā es domāju, veco zēn, — viņš ierunājās. — Jūs esat sasējis man rokas un kājas. Man vajadzēja zināt, ka jūs nevar apvest ap stūri. Džeikobsens teica man, ka nekas neiznākšot, bet es negribēju viņu klausīt. Tomēr viņam bija taisnība un jums ari. Nauda man ir apakšā. Iesim un visu nokārtosim.

Viņš devās lejup, bet tad pagāja sāņus, lai palaistu pa priekšu viesi, un vienlaikus pameta skatienu uz jūru, ko sacēlies vējš bija saņirbinājis tumšu.

—   Sagatavojieties, — Grifits pavēlēja palīgam. — Pa­celiet buras un esiet gatavi pacelt enkuru!

Apsēzdamies uz palīga kojas malas pie neliela galdiņa, Grifs pamanīja no spilvenapakšas rēgojamies revolvera spalu. Uz galda, kas Jjr virām bija pierīkots pie šķērssie­nas, atradās spalvaskāts, tinte un apdriskāts kuģa žur­nāls.

—   Lai mani pieķer blēdībā, — izaicinoši sacīja Grifits. — Pārāk ilgi esmu bijis tropos. Esmu slims, velnišķi slims. Viskijs, saule un drudzis pataisījuši mani arī mo­rāli slimu. Tagad man vairs nekas nav par netīru un zemisku un es saprotu, kāpēc nēģeri apēd cits citu, griež nost galvas un tamlīdzīgi. Es pats esmu spējīgs to iz­darīt. Un tas, ko es gribu darīt ar jums, nav nekas vai­rāk kā mīļš jociņš. Es jums labprāt piedāvātu kaut ko dzeramu.

Grifs neatbildēja, un Grifits slēdza vaļā lielu kasi ar sarežģītu atslēgu. Uz klāja bija dzirdami spiedzīgi klie­dzieni, bloku čīkstoņa un krakšķi: melnādainie vilka augšā grotburu. Grifs ar acīm sekoja lielam tarakānam, kas rapoja pa notaukoto sienu. Grifits, neganti lādēdamies, nesa kasi pie trapa, kur bija gaišāks. Te viņš stāvēja, no­liecies pār kasi, ar muguru pret viesi. Pēkšņi viņš paķēra pie trapa pieslieto šauteni un zibenīgi apsviedās.

—   Nekustieties! — viņš pavēlēja.