Saules dēls

Bez kaunēšanās viņš pagrieza kaujas laukam muguru, meklēdams glābiņu. «Villijs Vou», kas bija spiests mainīt virzienu, lai uzņemtu savu kapteini, deva Grifam iespēju aizbēgt. Kanoe pilnā gaitā ietriecās smiltīs, visi laivā sē­došie izlēca no tās un pāri liedagam skrēja uz kokiem. Bēgļi vēl nebija tikuši drošībā, kad lodes viņiem aiz mu­guras trīs reizes uzsita gaisā smiltis. Beidzot viņi at­rada patvērumu džungļu zaļajā biežņā.

Grīfs noskatījās, kā «Villijs Vou», turēdamies pret vēju, iziet no šauruma, atlaiž šotes un, ceļavēja dzīts, dodas uz dienvidiem. Apbraucis apkārt zemesragam un gandrīz no­zudis skatienam, tas pacēla topburu. Viens no Gumu melnādainajiem, gadus piecdesmit vecs, ar pretīgi sagan­dētu, visādu kaišu un vecu ievainojumu izrētotu ādu, pa­skatījās Grifam acīs un pavīpsnāja.

—   Godavārds, — viņš teica, — tas kapteinis gan bija dikti sirdīgs uz tevi.

Grifs iesmējās un brida pa smiltīm pie kanoe.

III

Neviens Zālamana salās nezināja, cik miljonu ir Dei- vidam Grifam, tāpēc ka viņa īpašumi un uzņēmumi bija izkaisīti pa visu Klusā okeāna dienviddaļu. Viņa plantā­

cijas stiepās no Samoa līdz Jaungvinejai un bija atro­damas pat uz ziemeļiem no ekvatora. Viņam piederēja koncesijas pērļu iegūšanai Paumotu salas. Kaut gan ofi­ciāli viņa vārds netika minēts, īstenībā viņš vadīja ari Vācu sabiedrību, kas nodarbojās ar tirdzniecību Francijai piederošajās Marķīza salās. Grifa faktorijas atradās visās salu grupās, viņa rīcībā bija daudz tirdzniecības kuģu. Viņam piederēja tik tālas un sīkas saliņas, ka šoneri un keči apmeklēja tur vientuļi dzīvojošos aģentus tikai vienu reizi gadā.

Sidnejā, Kāslrīfstrītā, viņa kantori bija izvietoti trīs stāvos. Taču viņš reti kad bija sastopams šais kantoros. Viņš labprātāk braukāja no salas uz salu, meklējot jau­nas iespējas, skaidrojot un kārtojot vecas lietas un pie­redzot neskaitāmus dīvainus un jokainus piedzīvojumus. Viņš par smiekla naudu nopirka avarējušo tvaikoni «Ga- vonne», gandrīz neticamā kārtā izglāba to un tādējādi nopelnīja ceturtdaļmiljona. Luiziādās viņš pirmais nodi­bināja kaučuka plantācijas, bet Bora-Borā iznīcināja dien­vidu kokvilnas stādījumus un piespieda jautros salinie­kus stādīt kakao kokus. Viņš sagrāba neapdzīvoto Lallu- Ka salu, nometināja tajā polinēziešus no Ontongjavas atola un apstādīja četrtūkstoš akru ar kokospalmām. Viņš samierināja naidīgās Tahiti ciltis un sāka iegūt fosfātus Hikihu salā.

Grifa paša kuģi vervēja viņam strādniekus. Santakrusas jauniešus tie pārveda uz Jaunhebridu salām, Jaunhebridu jauniešus uz Banka sālu, bet Malaitas cilvēkēdājus, kas medīja galvaskausus, — uz Jaundžordžijas plantācijām. Viņa vervētāji, meklēdami darbaspēku, braukāja no Ton- gas līdz Džilberta salām un pat līdz attālajām Luiziādām. Viņa kuģu ķīļi šķēla okeāna ūdeņus visos virzienos. Trīs Grifa tvaikoņi regulāri kursēja starp salām, bet viņš reti kad brauca ar tiem, jo deva priekšroku daudz grūtākam un primitīvākam pārvietošanās paņēmienam — ar vēju un burām.

Grifam bija vismaz četrdesmit gadu, bet pēc izskata viņam nevarēja dot vairāk par trīsdesmit. Veci ļaudis at­cerējās, ka viņš bija parādījies šajās salās pirms pārdes­mit gadiem, kad viņam jau sāka dīgt gaišas, zīdainas ūsas. Atšķirībā no citiem baltajiem, kas dzīvoja tropos, viņš dzīvoja te tāpēc ka viņam tas patika. Viņa āda bija lieliski piemērota šim klimatam. Viņš bija dzimis saulei.

audus un nervus, līdz viņ pārkāpa gandrīz visus desmit baušļus, pārvērtās par zvē­riem un drīz vien galīgi nodzērās vai arī sāka tā plosīties, ka dažreiz vajadzēja sūtīt kara kuģus, lai viņus saval­dītu.

Bet Deivids Grīfs bija īsts saules dēls, un viņš tās staros ziedēt ziedēja. Gadu gaitā viņš kļuva aizvien brū­nāks, un šajā brūnumā atvizēja polinēziešu ādas zeltai- nums. Tikai viņa zilās acis palika zilas un ūsas dzelte­nas, bet vaibsti nezaudēja īpatnības, ko cauri gadsimtiem saglabājusi angļu rase. Viņa dzīslās ritēja angļu asinis, tomēr tie, kuri domāja Grifu pazīstam, apgalvoja, ka viņš ir dzimis Amerikā. Pretēji citiem viņš nebija devies uz dienvidjūrām, lai kļūtu bagāts. Viņš jau bija atbraucis uz šejieni bagāts.

Vispirms viņš ieradās Paumotu salās. Viņš atbrauca ar nelielu jahtu kā pilntiesīgs tās saimnieks, meklēdams jaunības romantiku un piedzīvojumus saules pārpilnajos tropos. Viņu atdzina uz šejieni viesuļvētra, saceļot milzu viļņus un izmetot viņa jahtu un visu, kas uz tās bija, Kokospalmu birzē trīssimt jardu attālumā no bangotnes. Pēc sešiem mēnešiem viņu atrada kuteris, kas meklēja pērles. Bet Grīfs jau bija saradis ar sauli. No Tahiti viņš brauca uz mājām nevis ar tvaikoni, bet nopirka šoneri, piekrāva to ar dažādām precēm, paņēma līdzi nirējus un devās braucienā pa bīstamo arhipelāgu.