Savam brālim sargs

— Izģērbies! — viņa nepacietīgi atkārtoja. — Tu taču zini, ko gribu ieraudzīt.

Droši vien tajā brīdī izskatījos briesmīgi muļķīgs, jo nevarēju neko saprast.

— Nu? — Viņa piecirta kāju.

— Labi, — es drūmi noteicu.

Patiešām, ir vēl viena situācija, kad var izģērbties sievietes klātbūtnē. Iedomāj iesr ka esi atnācis pie ārstes, un tās prasība tev liksies pilnīgi dabiska.

— Lūdzu, — es sacīju un atpogāju kombinezonu. — Tu pateiksi, kad vajadzēs apstāties.

Man nekad nav bijis nepatīkami izģērbties: izskatījos . pietiekami labi saviem gadiem, jo raizes, kas atstāj pēdas mūsu sejā, parasti neskar ķermeni, ja vien, protams, ,jūs neesat karojis. Noģērbu kombinezonu un no- , liku to uz krēsla atzveltnes. Novilku kreklu. Viņa skatījās sānis.

— Vēl?

•— Novelc to, — viņa ar pirkstu iebakstīja man krūtīs.

Es novilku sporta krekliņu un stāvēju viņas priekšā, nolaidis rokas un mazliet ievilcis vēderu. Viņa pagriezās pret mani, un likās, viņa tūlīt no kaut kurienes

izvilks fonendoskopu un sāksies ierastais: «Elpojiet — neelpojiet». Nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņa tikai paskatījās uz manu vēderu. Vispirms pavirši. Pēc tam paliecās uz priekšu un ieskatījās uzmanīgāk. Beidzot ap- siekafoja pirkstu un stingri paberzēja ādu pie nabas.

— Man kut, — es drūmi sacīju.

Viņa ieskatījās man acīs.

— Pareizi… Vai tiešām tās tev nekad nav bijis?

— Kā, velns parāvis, kā?

— Trauka zīmes. Tu atkal izliecies…

— Labi, —■ es nikni noteicu. — Vai drīkst apģērbties?

• Man ienāca prātā, ka tagad nebūtu par ļaunu likt izģērbties arī viņai aiz tikpat muļķīga iemesla, un es pat būtu varējis iztēloties, ko ieraudzīšu, jo no zināma vecuma vīrieši jau diezgan labi atšķir sievieti no tā, kas viņai mugurā. Es zināju, ka attiecībā pret Nahiku neko tādu nebūtu atļāvies pat domās.

— Ko man tagad izdarīt? Varbūt nostāties uz galvas? • Vai lidot pa gaisu?

Viņa nepievērsa uzmanību manam aizkaitinājumam. Arī ar to viņa atšķīrās no Nanikas, kas noteikti būtu pavaicājusi: «Vai esi apvainojies?»

— Labi… Ko tu gribēji man jautāt?

Beidzu ģērbties, aizvilku kombinezona rāvējslēdzi.

■— Kas jūs esat?

— Kā tā — kas mēs esam? Cilvēki, T ?

— Jā. Tieši tas jau ir apbrīnojami. No kurienes jūs šeit esat radušies?

— Tas jāvaicā tev* Jo mēs šeit dzīvojam no paša

sākuma.

— Kad bija šis sākums? Tu taču esi skolā mācījusies

vēsturi!

Viņa .pamāja,;

— Jā, bet skolā māca, ka esam cēlušies no Trauka. Taču mēs domājam, ka no cilvēkiem. { ? Ka pašā sākumā bijuši cilvēki.

— Kas tas ir — Trauks?

— Tomēr savādi, ka tu nezini. Tas atrodas galvaspilsētā. Vispār tā ir liela māja. No tās cēlušies gan paši pirmie cilvēki, gan mēs visi. Tā māca skolā. Mēs esam attīstījušies un sasnieguši Līmeni. Tagad mums ir Līmenis.

— Līmenis?

— To, kā mēs dzīvojam, sauc par Līmeni.

— Un kāds šis Līmenis ir? Kā jūs dzīvojat?

— Labi, *— viņa noteica. — Mums ir labi.

Es pavīpsnāju.

—- Labi gan — ja tu baidies, ka tevi nenoķer…

— Tas ir kas cits, — viņa atbildēja. — Tas nav Līmenis. Lai gan, iespējams, ir ar to saistīts… Saproti, mēs — tādi kā es — neticam, ka esam cēlušies no Trauka. No kurienes tādā gadījumā cēlies pats Trauks?

•— Tā ir sarežģīta filozofiska problēma, — es piezīmēju.

— Es nezinu, kāpēc nedrīkst domāt, ka arī pirms Trauka bijuši cilvēki. Skolā skaidroja: tā nedrīkst domāt, jo tad rodas jautājums, kur cēlušies tie cilvēki, kas bija pirms Trauka, un tā tālāk, — rodas burvju loks.

— Kāpēc tu pati domā, ka tādi cilvēki bijuši?

— Nezinu… Iespējams, tāpēc, ka tā domājuši mani vecāki.

— Tu saki — Trauks… Vai esi to redzējusi? — Pēkšņi sapratu, ka šis Trauks var būt kosmiskais kuģis — ļoti var būt… — Kāds tas izskatās?

—. Es jau teicu: liela māja .. s .

— Bet iekšpusē? — Es nodomāju, ka celtne var būt arī tikai paviljons, kas uzbūvēts ap kuģi vai ap to, kas no tā palicis pāri. — Vai esi bijusi iekšpusē?

— Ko tu runā, protams, ka nel Tur nevienu nelaiž.

— Tātad tas nav muzejs?

— Nē. Muzeji mums ir, tajos atrodas visādi priekšmeti, kurus mēs esam lietojuši pirms Līmeņa sasniegšanas. Trauks nav muzejs.

— Varbūt tas ir kaut kas līdzīgs templim?

—' Kas ir templis?

— Vai jūs ticat dievam?

— Dievam?

— Kādu pielūdzat, lūdzat kaut ko .. ?

— Es tevi nesaprotu …

— Tātad ne. Savādi. Kaut kam taču jūs ticat?

— Mēs ticam tam, ka esam cēlušies no cilvēkiem. Viņi — Traukam. Un Līmenim.

— Kā var ticēt Līmenim? Nesaprotu.

— Es tev teicu, ka dzīvojam labi. Viņi saka, ja mēs gribēsim mainīt Līmeni, tad kļūs slikti. Viņi vienmēr rūpējas par to, lai Līmenis neizmainītos, lai nekas nemainītos. Lai viss būtu tāpat kā vakar.

— Bet tu?

— Es… Mūsu vidū ir tādi, kas saka — tas nav pareizi. Jābūt attīstībai.

— Ko saka tie, kas valda pār jums?

— Vai Līmeņa Sargātāji?

— Lai būtu Līmeņa Sargātāji.

— Viņi saka, ka attīstībai jābūt, bet citādai — Līmenim nav jāmainās. Viņi saka, ka attīstībai jābūt mūsu attiecībās. Mums vairāk jāmīl citam cits un visi, visi pārējie. Arī fiziski jāattīstās. Jāpiedalās spēlēs un tā tālāk.

— Kāds jums ir īpašuma veids?

s— Es nesaprotu,

— Kam pieder tas, ar ko jūs strādājat, kam pieder zeme un tas, kas uz tās aug ..

— Es neesmu par to domājusi. ?* Nav tā iznācis…