Savam brālim sargs

Anna mani satvēra pie rokas.

—- Tik skaļi nedrīksti

— Neviena jau nav.

— Kā tu zini?

Paraustīju plecus. Šuvalovs bija pazudis, neatstādams »

nekādu pēdu, pat ne zīmīti vai ko citu tamlīdzīgu. Diezin vai bija prātīgi meklēt viņu pilsētāt lai arī pilsētiņa nav liela, taču vienu cilvēku tajā varēja nomeklēt veselu dienu un neatrast. Šuvalovs nav bērns, un viņam jārīkojas loģiski. Visdrīzāk, ka viņš ir atgriezies pie kutera un gaida mani tur. Tiesa gan, mēs tā nebijām norunājuši, bet neko citu nevarēju iedomāties.

— Vai tu nebiji viens? — Anna vaicāja.

■— Bijām divatā.

— Varbūt…

— Kas ir?

— Varbūt viņu ieraudzīja . i«

— Kas?

— Vienalga. Es taču teicu: šeit nedrīkst atrasties.

Sāku uztraukties.

— Ejam, — es apņēmīgi sacīju.

Devāmies uz to pusi, kur garajā zālē atpūtās mans kuteris. Anna gāja blakus, es pašķielēju uz viņu, ieelpoju smaržīgo gaisu un nopriecājos, ka esmu nodzīvojis līdz šai dienai.

Pie kutera Šuvalova nebija, tikai kaut kādi kukainīši sildījās uz matētā gaišzilā apšuvuma.

•— Nu vairs nav labi, — es atklāti atzinos. — Klausies, ja viņu patiešām kāds ieraudzījis, kas ar viņu var notikt?

Viņa padomāja.

— Viņu droši vien aizveda .r

— Kurp?

— Nezinu. Jāaprunājas ar puišiem — varbūt viņi ir ko redzējuši un zina

Acīmredzot nekas cits neatlika. Atvēru kupolu un ar žestu meitenei norādīju: laipni lūdzam. Viņa vilcinājās tikai mirkli, pēc tam varonīgi pārkāpa pār zemo bortu un apsēdās manā vietā, jo šis sēdeklis bija pirmais, ja

iekāpj no kreisās puses, bet mazā kuteri tikai tā var iekļūt. Es teicu: «Nē, paej tālāk,» — un viņa paklausīgi pārsēdās. Tad iesedos es, aizvēru kupolu, un uzreiz kļuva vēss: nebiju izslēdzis gaisa kondicionētāju, jo diena solījās būt karsta. Pavēros Annā un pasmaidīju, un ari viņa pasmaidīja. Domāju, ka viņa bija pamatīgi pārbijusies, bet centās to neizrādīt.

Ieslēdzu rāciju un izsaucu kuģi. Nedzirdēju neko citu kā troksni un sprakstoņu. Bija tik lieli traucējumi, it kā tuvumā darbotos lieljaudas energoiekārta, bet šeit taču tādas nebija un nevarēja būt. Izmēģināju rezerves frekvenci — rezultāti tādi paši. Tas man ļoti nepatika, bet kavēties nedrīkstēja.

— Nu, — uzsaucu, -r vai braucam?

Anna samirkšķināja acis, varēja redzēt, ka viņai mēles galā tā vien svila jautājums, bet viņa noturējās un neko nevaicāja. Es uzskatīju to par labu zīmi. Ja es viņai absolūti neko nenozīmētu, būtu jautājusi — kad sievieti māc ziņkārība, grūti viņu piespiest klusēt. Taču viņa baidījās manās acīs izrādīties muļķīte, tātad mans viedoklis viņai ir svarīgs. Iesākumam tas nebija slikti.

Ieslēdzu starteri, un starta gravigēns uzsāka savu grūtsirdīgo dziesmiņu.

SEPTĪTĀ nodaļa

Dokumenti

Astotā apgabala tiesnesim Ziņojums

Pilsētā, kurā nevienam nav jābūt, mēs satikām nepazīstamu cilvēku. Bijām norīkoti izvest no mājām mantas. Šis cilvēks gāja pa ielu un kliedza, pēc tam apstājās un kaut ko murmināja. Piegājām klāt. Viņš ar mums sasveicinājās. Mēs atbildējām, un viņš, kā mums liekas, izbijās. Katrā ziņā viņš nevarēja uzreiz runāt tālāk un viņa acīs parādījās asaras.

Viņš nav ģērbies tā kā mēs un runā savādāk, bet viņu var saprast, un viņš saprot mūs.

Mēs vaicājām viņam, kāpēc viņš atrodas šeit. Viņš atbildēja, ka meklējis mūs. Vaicājām, kas viņam ir mums jānodod. Viņš teica, ka viņam noteikti jāsatiek paši galvenie vadītāji. Prasījām, vai viņš ar to domā Līmeņa Sargātājus,

Viņš atbildēja: ja viņi tā saucas, tad viņš grib redzēt tieši Līmeņa Sargātājus.

Prasījām — kāpēc. Viņš atbildēja, ka mums draudot ļoti liela nelaime, bet viņš mūs iemācīšot, kā no tās izglābties. Vaicājām, kāda nelaime. Viņš atbildēja, ka tā nākšot no saules. Mēs viņu nomierinājām, sacīdami, ka skatāmies uz sauli, un jautājām, no kurienes viņš nāk, vai tikai ne no turienes, kur dzīvo cilvēki, kas neatzīst Līmeni. Viņš sacīja, ka esot no tālienes un atlidojis no debesīm.

Parunājām ar viņu vēl. Izrādījās, ka viņš, lai arī jau gados vecs, nezina daudz ļoti vienkāršu lietu, kas zināmas pat bērniem, kuri atstāj Trauku. Būtu pārāk gari visu uzskaitīt, ko viņš nezina, tu varēsi pavaicāt viņam pats un pārliecināties, ka tā ir.

Mēs sapratām, ka viņš ir slims. Domājam, viņš nav ļaundaris, bet gluži vienkārši ir sajucis prātā. Nolēmām viņu' neatstāt pilsētā, kur nevienam nav jābūt,* bet aizvest pie tevis, lai tu ar viņu aprunātos un nosūtītu ārstēties.

Viņam mēs pateicām, ka vedīsim to pie Līmeņa Sargātājiem. Viņš ļoti nopriecājās. Mums žēl, ka nācās samelot, bet citādi viņš, iespējams, būtu sācis pretoties un nāktos viņam nodarīt sāpes.

Šo ziņojumu nosūtām tev ar visātrāko zirgu, bet cilvēku, par kuru šeit rakstīts, vedam ratos, jo viņš nemāk jāt vai arī ir mācējis, tikai slimības dēļ aizmirsis. Tā ka tu pagūsi mūsu rakstīto vairākkārt izlasīt, iekams viņš nokļūs pie tevis..

Esi vesels, un lai Skaistums ir ar tevi.

Cienot tevi, astotā apgabala vezumnieku ve-> cākais Teodors Grieķis.