Savam brālim sargs

«Mīļā Nanika jeb Anna,» es domāju, «politiski izglītota tu esi vāji, neko darīt. Tomēr ļoti labi, ka esmu te saticis tevi un nevis kādu vietējo akadēmiķi.»

— Tad tā jūs dzīvojat. *5 Saki, ko dara ar jums, kad noķer?

— Ar tādiem kā es? Kas tic, ka cilvēki cēlušies no cilvēkiem? Tādus māca. Iedveš viņiem, ka esam cēlušies no Trauka.

■— Skaidrs. Bet ar tiem, kas runā par attīstību?

— Ar tiem? — Viņa padomāja. — Patiešām nezinu … Runā, ka tos pārceļ uz kādu citu vietu. Tur, kur rok bedres un ceļ torņus.

— Kas tad tas vēl?

— Teicu jau, ka nezinu. Tikai esmu dzirdējusi, ka tur ir ļoti karsts un ceļ torņus. Tas atrodas tālu dienvidos, kur nekas neaug.

—• Ak tā, — es noteicu. — Un kas dzīvo šajā pilsētā?

— Tu taču redzi: neviens.

—• Neviens? Bet tu?

— Ak, es šeit nedzīvoju, tikai pārnakšņoju.

— Kāpēc? — Pēkšņi sajutu, kā šķietami sen aizmirstās greizsirdības jūtas uzvandās krūtīs un aizžņaudz kaklu. — Vai tev šeit tikšanās?

Neko neteikusi, viņa pagriezās un sāka raudzīties pa logu. — Jau atkal tu …

Kas ar mani notiek: arvien aizmirstu, ka tā nav Nanika!

— Piedod.. Protams, muļķīgi. Un tomēr — kā tu pēkšņi gadījies šeit?

— Tev nav jāzina,viņa nepagriežoties sausi atbildēja.

>— Labi… Saki, kāpēc šeit neviens nedzīvo?

•— Kādreiz dzīvoja… Tad izlēma, ka tas ir pārāk tuvu f . .

— Kam?

— Vietai, kur kaut kas atrodas ..

«— Lūdzu, runā saprotami!

— Es nevaru savādāk! Tur kaut kas atrodas .. Turp nedrīkst iet, turp neved ceļi. Tikai ar Līmeņa Sargātāju atļauju…

— Svētais Līmenis! Tātad pilsēta atradusies pārāk tuvu šai vietai? Kas tad tur tāds ir?

— Es nezinu, saproti jel. Nezinu. Zinu tikai to, ka šeit dzīvojuši cilvēki, kā parasti dzīvo pilsētās. Reiz kāds no viņiem mežā kaut kam uzdūries… Dzirdēju, ka Sargātāji satraukušies, jo varējusi notikt kāda nelaime. To cilvēku aizsūtījuši būvēt torņus, bet visus pārējos pārcēluši, un pašu pilsētu drīz iznīcināšot. Jau pašlaik vairs nedrīkst nākt šurp.

— Tu tomēr esi atnākusi. Es noprotu, ka esi nolēmusi nokļūt turp un palūkoties, kas īsti tur atrodas. Vai man taisnība?

Anna klusēja.

— Un droši vien neesi viena pati?

Viņa klusi vaicāja:

— Vai gribi, lai tev ticu?

Viņas balss bija neparasta, turklāt jautājums man atgādināja to citu, seno …

— Gribu gan, — ļoti patiesi atbildēju. Es gribēju. Es taču viņu mīlēju, nedomādams par to, ko tad, galu galā, pašlaik mīlu: pagātnes Naniku vai pašreizējo Annu.

•— Tad nevaicā.

— Labi. Taču saproti, ka mani tavs stāsts ļoti ieinteresējis. Vai zini, kur tā vieta atrodas?

— Nē. Jāatrod taciņa. s . Tai jāsākas kaut kur šeit, pilsētas tuvumā…

— Taciņa… — es nomurmināju. Man nebija nekādas vēlēšanās maldīties pa meža biezokni. — Kā tev liekas, vai tālu būtu jāiet?

— Esmu dzirdējusi — ja no rīta iziet, tad ap pusdienlaiku var tur nokļūt.

— Ar ko?

•— Kā — ar ko?

— Ar ko turp nokļūt? Ar mašīnu, zirgu?

■— A .., Protams, kājām.

— Karavīra norma — trīsdesmit kilometru.»? Nē, nē, es pats ar sevi… Pieņemami. Vai tur kaut ko no augšas varēs ieraudzīt?

•— Nezinu. Droši vien tur jābūt kaut kam ļoti lielam, citādi to gluži vienkārši aizvestu prom un iznīcinātu pilsētu.

— Tev taisnība. Tur jābūt kaut kam ļoti lielam, —» es piekritu, iztēlojies savu kuģi, kas pašlaik, no šejienes nesaskatāms, atradās orbītā. — Tātad mums ir cerības to, kas tur atrodas, saskatīt no augšas.

— Nē. Mēs mēģinājām skatīties no šejienes, no visaugstākā koka. Droši vien pārāk tālu.

— Es nerunāju par koku Iesākumam esam noskaidrojuši pietiekami. Ejam.

Viņa nevarēja izšķirties.

— Vai tad tu baidies?

Viņa tikko jūtami piesarka.

— Nē… Es tikai negribu nekur iet. Man vēl jāpakavējas šeit.

— Es saprotu. Tici: ir ļoti svarīgi, lai tu nāktu man līdz. Svarīgi mums visiem. Pēc tam mēs noteikti sameklēsim tavus draugus,

i 08

Tas ir kontakts, es domāju. Tas pats kontakts, par kuru prātoja Šuvalovs. Man tas gadījies tāds, par kuru ne sapņot nevarēju. Pat ja nebūtu kontakta nepieciešamības, tik un tā es viņu nebūtu atlaidis, nezinādams, vai vēl tiksimies. Jebkura cita meitene nemaz nedotos man līdz, bet viņa palūkojās manās acīs un visu saprata. Vismaz es nodomāju, ka viņa saprata. Ļoti gribējās tā cerēt — ja es būtu pūlējies visu izteikt vārdos, viņa nebūtu klausījusies. Vārdiem jānobriest, bet skatiens dzimst zibenīgi, un tam notic kā zibenim — uzreiz.

— Labi, — viņa piekrita. — Iešu tev līdzi. — Viņa paķēra savu diezgan apjomīgo somu, ko agrāk nebiju ievērojis.

— Dod šurp, es ..

Viņa atdeva somu.

Bija taisni neiespējami viņu nenoskūpstīt, kā vienmēr darīju atvadoties, lai gan pašlaik mēs neatvadījāmies. Viņa izbrīnīta palūkojās manī, un es sapratu, ka tas laiks ir pagājis, bet cits vēl nav sācies.

Izgājām priekšnamā. Tagad arī es sajutu vēso, nedzīvo smaržu, kur§ piepilda pamestas, neapdzīvotas mājas. Durvis aiz mums aizvērās. Anna pārliecināti devās uz vārtiņiem — tie izrādījās gluži citā pusē. Mēs izgājām ārā.

Lai nokļūtu tajā vietā, kur es rāpos pār sētu, nācās meklēt šķērsielu. Tas aizņēma dažas minūtes. Šuvalova nebija. Es paraudzījos visapkārt. Ne vēsts^. Iesaucos:

— ŠuvalovI Kur jūs esat?