Savam brālim sargs

Šuvalovam eksistēja tikai viens lēmums. Izglābti tiks visi. Neviens neies bojā. Kādā veidā? Tā vai citādi. Cilvēka prāts ir izmanīgs. Divu cilvēču glābšana nekādi neskar dabaszinātņu pamatlikumus — tātad tas ir cilvēku spēkos. Tikai vajag visus šos spēkus atdot pilnīgi. Tagad, kad cilvēki sapratīs, ka Otrās Dāla planētas iedzīvotāju glābšana nesaraujami saistīta ar Zemes cil- /

vēces glābšanu, viņi izdarīs visu iespējamo un neiespējamo.

Taču, protams, ir nepieciešama informācija. Ievērojami lielāka nekā pašlaik.

Informācija par Otrās Dāla planētas cilvēci. Par civilizācijas līmeni. Par iespējām.

Var būt dažādi atrisinājumi. Pieņemsim, ka evakuācija ievelkas. Iespējams, nāksies darīt to, par ko tajā rītā nejauši ierunājās kapteinis. Aiziet pazemē. Rakt šahtas, paslēptuves. Siltums tur saglabāsies ilgāk nekā virs zemes. Piegādāt no Zemes nelielas energoiekārtas. Apsildīt, nodrošināt ar gaisu. Droši vien radīsies arī citi projekti. Tikai jāzina, uz ko šī civilizācija spējīga. Cik daudz ir iedzīvotāju. Kāda tehnika. Galvenais — vai viņi ir tik attīstīti, lai saprastu tās šausmas, kas viņiem draud.

Tagad Šuvalovs apsēdās uz matrača, iekārtojās ērtāk. Neierastā vide vairs netraucēja domāt. 2ēl tikai, ka vairs nav pierakstu bloka. Lai gan — labas domas jau neaizmirstas, bet pārējās nemaz nav vērts piezīmēt.

Kāda tad var būt šī civilizācija?

Štarp citu, tas nemaz nav tik glaimojošs termins, Šuvalovs pasmīnēdams nodomāja. Tas cēlies no vārda «pilsēta», bet, ja var ticēt vēsturniekiem, ar šīm pilsētām pagātnē bijusi liela noņemšanās. Pilsētas pašas sevi gandrīz vai noindējušas ar saviem atkritumiem. Tāda kā iekšējā intoksikācija. Protams, to, kas* ir šeit, var saukt nevis par civilizāciju, bet par kultūru. Tā būs labāk.

Pat domādams Šuvalovs mīlēja noslīpēt formulējumus, lai pēc tam par tiem vairs neprātotu.

Kultūra. Kādreiz šurp atlidojušo Zemes cilvēku pēcteči zināmā mērā bija regresējuši — tiem vēl ļoti tālu līdz visprimitīvākajiem kosmiskajiem lidojumiem.. a Regress ir viegli izskaidrojams — tas bija neizbēgams. Tomēr tas varēja izpausties dažādos konkrētos veidos. Gala rezultātā civilizāciju, tās raksturu nosaka ražošanas spēki. Kas tad bija šurp atlidojušo cilvēku rīcībā?

Šuvalovs padomāja, pēc tam apņēmīgi pamāja.

Sāksim ar enerģijas avotiem. Ar kuģi var atvest un pēc tam šeit samontēt kodolenerģētisko iekārtu, atgādāt zināmu, protams, ierobežotu, daudzumu degvielas. Agri vai vēlu degviela izbeigsies. Tās nepietiks pat gadsimtam, nerunājot jau par tūkstošiem gadu. Bet tālāk? Iegūt šeit kodoldegvielu praktiski nav iespējams. Tehnisko civilizāciju vājums — no tām, tāpat kā no sarežģītas mašīnas, nevar izņemt kādas detaJas un gaidīt, ka pārējās turpinās normāli darboties. Ne tikvien kodoldegvielas, bet jebkura kurināmā, izņemot varbūt vienīgi malkas, ieguve prasa gan ģeoloģisko izpēti, gan mašīnbūvi, gan transportu. Mašīnbūvi un transportu savukārt nosaka metalurģija, bet tā bāzējās uz kalnrūpniecību, kas atkal atkarīga no enerģētikas un metālapstrādes … Tas ir tikai viens no daudzajiem diedziņiem, no kuriem kā sarežģīts pinums savijas tehniskā civilizācija. Veidojas burvju.loks. Uz Zemes šāda civilizācija tomēr izveidojusies, bet nevajag aizmirst — par kādu cenu. Gadsimti verdzības un briesmīgas apspiestības, par kādu mums nav ne mazākā priekšstata, gadsimti, kad cilvēka dzīvība nebija ne graša vērta . ? ?

Hm. Kāpēc tad šeit…

Kāpēc šeit nav noticis tas pats? Acīmredzot tāpēc, ka uz planētas ieradās cilvēki, kurus bija audzinājusi sabiedrība ar pietiekami augstu morāles līmeni. Droši vien jau iepriekš paredzot visas tehniskās un saimnieciskās grūtības, viņi diez vai taisījās nolaisties līdz vergturu iekārtai.

Kurai no Zemes sociālekonomiskajām formācijām atbilst viņu tehnikas līmenis?