Savam brālim sargs

Kur? Tiesnesim neienāca prātā doma par atnācējiem no citas pasaules, jo tāda doma nevar ienākt prātā nevienam normālam* cilvēkam, ja vien notikumu gaita nav to sagatavojusi tādai uztverei. Turklāt tiesnesim un viņa tautiešiem vēl skolā mācīja, ka planēta, uz kuras viņi dzīvo, ir vienīgā apdzīvotā pasaule. Tiesa, viņu kosmogonija nebija ne ģeocentriska, ne arī heliocen- triska un galvenajās līnijās atbilda patiesībai, taču astronomija vispār nebija populāra un galvenokārt tika lietota kā lietišķa zinātne. Pie tam viņi vēl skatījās saulē — ar to viņiem pilnīgi pietika. Jautājums par citu pasauļu apdzīvotību nevar rasties pats no sevis. Ja neņem vērā atsevišķus prātus, kas apsteidz savu laiku, tas rodas tikai tad, kad sabiedrība, nostājusies uz kājām, sāk lūkoties visapkārt, meklējot sarunas biedru, kad tai sakrājies, ko teikt kādam citam, Sabiedrībai, kurā dzīvoja un darbojās tiesnesis, tādas nepieciešamības vēl nebija un, pateicoties dažām tās īpatnībām, varēja vispār nekad nerasties,

Tātad doma par atnācējiem laimīgi pagāja tiesnesim garām, un atlika izvēlēties vienu no divām iespējām:

e# 163

vai nu nepazīstami cilvēki atnākuši no tiesnešim zināmiem apgabaliem, vai . arī tie ieradušies no apvidiem, par kuriem tiesnesis līdz šim nav neko zinājis, bet kuros, kā varēja izrādīties, arī dzīvo cilvēki.

Tiesnesi nemulsināja tas, ka nepazīstamais runāja tādā pašā valodā kā viņš. Viņam zināmajā pasaulē vienmēr eksistēja tikai viena valoda, un ne viņam, ne viņa tautiešiem pat prātā nenāca, ka varētu būt arī citas. Gluži otrādi — mazliet mulsināja, ka aizturētais gan runā saprotami, tomēr ne gluži tā, kā viņš pats un visi pārējie. Bez tam šis cilvēks nereti lietoja vārdus, kādus tiesnesis nekad nebija dzirdējis. Tas varēja likt noticēt, ka nepazīstamais ieradies no nezināmiem apvidiem. Tomēr atturēja divi apsvērumi. Pirmais: par tādiem apvidiem neviens neko nezināja, un ne jau nu viņam, tiesnesim, pienāktos par to nopietni runāt. Ja tādi būtu parādījušies, viņš būtu savlaicīgi brīdināts. Otrajam apsvērumam bija tīri sadzīvisks raksturs. Diez vai cilvēki varēja no tāliem apvidiem atnākt kājām. Kāds izskatās cilvēks, kas kājām pārvarējis lielus attālumus, tiesnesis zināja un varēja galvot, ka viņa- jaunais paziņa pēc tāda nemaz neizskatījās. No otras puses, —- netika atklāti nekādi pārvietošanās līdzekļi, kurus tas būtu varējis izmantot. Tiesnesis speciāli lika vezumniekiem, kuri bija nepazīstamo aizturējuši un nogādājuši šurp, vēlreiz aizbraukt uz aizliegto pilsētu un visu rūpīgi apskatīt. Nevarētu teikt, ka brauciens būtu veltīgs: vezumnieki pamanīja dažu cilvēku pēdas, kas veda aizliegtajā virzienā, taču viņi neatrada ne zirgus, ne ratus. Nelūgtais viesis nevarēja ierasties arī pa ūdeni, jo upe tecēja pavisam citur. Tātad viņš nav varējis ne atnākt, ne atbraukt vai atjāt no tālienes; atlika secināt, ka viņš ieradies no kādas diezgan tuvas vietas.

Tāda varēja būt tikai viena — mežs.

Agrāķ.mežs bija mierīgs. Turp gāja un brauca medīt vai lagījfc-ogas un sēnes. Taču nesen mežs pārstāja būt par ērtu medību un atpūtas vietu. Uz turieni sāka doties visādi nepilnvērtīgi subjekti, kas sevi dēvēja par «cilvēkiem no cilvēkiem», un daudzus neizdevās atgriezt atpakaļ. Tie bija pazīstami kā Līmeņa pārkāpēji darbos vai vismaz domās. Varēja jau noprast, ka, nokļuvuši tur, kur neviens nesargāja Līmeni, viņi sāka nodarboties ar nejaucībām, pārkāpt Līmeni un taisīt visādus priekšmetus, kas Līmenī neietilpa.

Tiesnesim nebija īsta priekšstata par priekšmetiem, kuri pašlaik atradās uz viņa galda, kāda ir to tehnoloģija un sarežģītības pakāpe, kāds zinātnes un tehnikas līmenis nepieciešams, lai pagatavotu pat visvienkāršākos no tiem. Tāpēc viņš viegli varēja pieņemt, ka pa šiem pāris gadiem, kopš norisēja aizliegtā emigrācija uz mežu, cilvēki, kas tur apmetušies, varējuši pagatavot Visus šos priekšmetus. Kālab? Ltei pārkāptu Līmeni. Tiesnesis labi zināja, ka aizliegtu darbību dažkārt veic nevis tādēļ, ka būtu ļoti vajadzīgs tās rezultāts, bet tikai tāpēc, lai pārkāptu aizliegumu un ar to demonstrētu savu neatkarību un pārākumu. Loģiski spriežot, viņš nonāca pie diviem slēdzieniem. Pirmais — cilvēks, kurš pašlaik arestēts, ir atnācis no meža, turklāt ieradies izaicinoši, neslēpjot to, ka viņš ir Līmeņa pārkāpējs; otrais — meža cilvēki ir jau pārāk izlaidušies, un labi tas nebeigsies.

Tiesneša spēkos bija cilvēku no meža sodīt un nosūtīt darbā uz Karstajām Smiltīm, kur cēla augstus torņus un nez kādēļ izkāra starp tiem vara virves. Tur viņš strādātu kā visi. Tā nebija katorga, tikai tur bija tik daudz darba, ka neatlika laika pārkāpt Līmeni. Šu- valovu varēja arī kopā ar lietiskajiem pierādījumiem nosūtīt uz galvaspilsētu, lai tur viņa likteni izšķir paši