Сeturtais ledus laikmets

—    Vissarežģītākā bija nevis barības, bet temperatūras problēma. Mēs, protams, gaidī­jām, ka līdz ar žaunu attīstību notiks izmai­ņas iekšējās sekrēcijas dziedzeros, ādas uz­būvē, zemādas tauku uzkrāšanas procesos, taču neko konkrētu paredzēt nevarējām. Tur­klāt galīgi nomocījāmies ar ādas fiziskās un fizioloģiskās pretestības spējas problēmu. Ar pieaugušajiem ir vienkārši: jāsagādā sintē­tiskā auduma apģērbs, un viss kārtībā, jo ūdens slikti vada siltumu… Šo jautājumu, starp citu, esam atrisinājuši sekmīgi… Vis­vairāk mūs nodarbināja jautājums par to, kādu temperatūru uzturēt piena barošanas periodā. Kā jūs zināt, siltasiņu dzīvnieki nav atkarīgi no apkārtējās vides temperatūras, viņu ķermeņa temperatūra ir pastāvīga; šā apstākļa dēļ viņi var iztērēt lielu enerģijas daudzumu. Zemūdens cilvēki izrādījās apvel­tīti ar augstāku pielāgošanās spēju, viņi spēj pazemināt sava ķermeņa temperatūru atbil­stoši ūdens temperatūrai, un, ja mēs to pie­ļautu, tie kļūtu par vārgām, nekam nederī­gām, flegmātiskām būtnēm. No otras puses, nedrīkst viņus pieradināt arī pie trīsdesmit piecu grādu temperatūras, jo tas traucētu ādas normālu attīstību un zemādas tauku uz­krāšanos. Tā radās pamatīga dilema. Taču mēs to atrisinājām. Palūkojieties uz augšējo cauruli… Pa to tek piens un arī jūras ūdens, kas atdzesēts līdz sešiem Celsija grādiem. Parasti pret bērniem ir pavērsti knupīši, pa kuriem tek piens, bet trīsreiz diennaktī — no rīta, dienā un vakarā, vadības kabīnē nospie­žot sviru, cauruli pagriež un no knupīšiem zīdaiņiem virsū šļācas auksta ūdens strūkla, astoņas sekundes ar desmit sekunžu garu starplaiku. Tā ir masāža ar aukstu ūdeni. Re­zultāti pārspēja visu cerēto. Žēl, ka nav iespējams jums parādīt, kā mazuļi zem dušas spirinās!… (Smejas, māj ar roku.) Pietiek, dosimies tālāk. Mums nav pārāk daudz laika, tādēļ pāriesim tūlīt pie pēdējās grupas, pie piecgadīgajiem bērniem.

(Ekrāns satumst un atkal iedegas. Baseins pamatskolas klases telpas lielumā. Ap trīs­desmit bērnu — zēnu un meiteņu ar gumijas pleznām pie kājām brīvi peld visos virzienos. Visparastākie japāņu bērniņi ar baismi ie­plestām nemirkšķinošām acīm, gariem ma­tiem, kas plīvo kā ūdenszāles, žaunu krokām kaklā un ļoti šauriem krūšukurvjiem. Dzir­dams nerimstošs troksnis, it kā sarūsējuša dzelzs gabala čīkstoņa. No griestiem nokarā­jas vesels metāla cauruļu mudžeklis. Virs ūdens peld koka gabali. Sienās sarežģītas formas veidojumi, izciļņi ar iedobumiem. Acīmredzot tie domāti rotaļām.)

— Dzirdat troksni? Viņi griež zobus. Zobu griešana — tā ir zemūdens cilvēku valoda. Balss saites ir atmirušas, zem ūdens tām arī nebūtu nekādas nozīmes. Zemūdens cilvēki lieto Morzes ābeci, viņi sazinās japāņu va­lodā, tā ka pārtulkot nav grūti. Šādai valodai ir tā priekšrocība, ka sarunāties var ar kāda priekšmeta palīdzību. Sarunāties iespējams arī slepeni, pieskaroties cits citam ar pirk­stiem, runāt var ēdot, ar pilnu muti, dauzot ar kāju pa grīdu. Ir radīta ļoti vienkārša ābece no burtiem, ko veido horizontālu un vertikālu līniju sakārtojums. Pašreiz jau as­

toņpadsmit mūsu līdzstrādnieku, visi bijušie telegrāfisti, prot zemūdens cilvēku valodu, bez tam strādā elektronu tulkošanas mašīna, tā ka mēs saviem audzēkņiem varam sniegt pietiekami labu izglītību. Pavērojiet, visi sa- ausījās. Droši vien ir dota pavēle no sakaru kabīnes.

(Kādu brīdi visi bērni nepakustēdamies raugās uz vienu pusi. Pēc tam, aizsteigda­mies cits citam priekšā, viņi metas pie krei­sās lūkas. Objektīvs viņiem seko. Parādās di­vas sievietes akvalangos. Viena nostājas pie lielas kastes, otra klaudzina ar diviem dēlī­šiem. Acīmredzot kaut ko skaidro. Bērni no­stājas ar seju pret sievietēm. Izņēmušas no kastes plāksnītes prāvas grāmatas lielumā, viņas izdala tās visiem pēc kārtas. Kāds bērns, tikko saņēmis melno plāksnīti, tūlīt nokož no tās gabalu.)

—    Vakariņas.

(Sieviete ar dēlīšiem iesit bērnam, kas sācis ēst. Nošņirkstinājis zobus, viņš metas bēgt.)

—    Tas ir sods par sliktu uzvedību. Pie mums audzina stingri. Ēst ir atļauts tikai savā istabā.

—    Vai tas bērns … Vai viņš smējās?

—    Hm … Viņiem jūtas izpaužas mazliet citādi. Vismaz tādā nozīmē, kā mēs to sapro­tam, viņš nesmējās. Līdz ar plaušām ir at­miruši diafragma, tā ka viņi nespēj smieties. Viņi arī neraud. Viņiem ir izzuduši arī asaru dziedzeri, tie nevarētu raudāt, pat ja gribētu.

—          Varbūt viņi raud kaut kā citādi, bez asarām?

—          Ja var ticēt Džeimsam, cilvēks neraud aiz skumjām, gluži otrādi, viņam ir skumji tādēļ, ka viņš raud. Iespējams, ka tie nepa­zīst skumjas, jo viņiem taču nav asaru dzie­dzeru.

(Garām objektīvam aizpeld meitenīte. Viņa izbrīnījusies atskatās. Maza, šaura sejiņa, lie­las, spožas acis. Griezīgi čirkstinādama, viņa apgriežas apkārt un aizpeld …)

—    Kāda cietsirdība!

—    Ko jūs teicāt?

—    Tā taču ir traģēdija …

(Jamamoto kungs smejas.)

—           Nē, tā nedrīkst. Jūs uztiepjat viņiem savu līdzjūtību uz analoģijas pamata. Labāk dosimies tālāk … Uz mācību paraugnodaļu sešgadīgiem un vecākiem bērniem . . .