Сeturtais ledus laikmets

—    Bet mēs līdz pēdējam brīdim nezaudē­jām cerības. Nolēmām darīt visu nepiecie­šamo. Tas bija iespējams tādēļ, ka Joriki-kuns pats uzņēmās bīstamo slepkavas lomu.

—    Es tikai… — nomurmināja Joriki.

—   Jā, saki paldies Joriki… Saki viņam paldies, ka tevi nenosita… un tagad tev ir iespēja, kaut uz laiku, ielūkoties nākotnē … Un, starp citu, mūsu dēls … Jā, tu vēl nezini, mums ir dēls. Tā nav mana ideja, tas ienāca prātā Vada-kunai…

Palūkojos uz Vadu, bet viņa nenovērsās. Viņa izskatījās ļoti bāla, it kā būtu zaudējusi daudz asiņu, bet skatiens viņai bija vērīgs, gluži kā putnam. Pēkšņi man ienāca prātā mūsu vakardienas saruna, kad viņa teica, ka mani tiesās. Nē, viņa nejutās vainīga. Gluži otrādi, viņa apsūdzēja mani. Kāda jēga bie­dēt vilkaci ar bargiem skatieniem? Manas dusmas pamazām kliedēja apmulsums.

—   Tas ir viņas nopelns, ka tagad tu esi saistīts ar nākotni… Tā ir mūsu kopīga dāvana tev, pareģošanas mašīnas radītajam.

Tu saproti? Tādēļ, ka tu esi tīrs nākotnes priekšā. Tas ir ļoti svarīgi… Jo noziegumam pret nākotni atšķirībā no nozieguma pret ta­gadni ir būtiska un izšķiroša nozīme.

—    Tu domā, ka man vajadzētu pateikties par to, ka mans dēls pārvērsts par kropli un vergu? Man trūkst vārdu …

—    Pagaidi. Tu atkal neko neesi sapratis. Vēlāk tev paskaidrošu . .. Pēc tam kad tu biji salīdzis ar Joriki, tev beidzot parādīja Jama­moto kunga laboratoriju. Tu droši vien uz­skatīji, ka visi notikumi nav cits ar citu sais­tīti, ka tie ir nejauši, bet īstenībā tos saistīja viens pavediens. Viss bija jau iepriekš iz­domāts. Un mērķis bija sasniegts. Tev ļāva ielūkoties nākotnē, bet uzlika par pienākumu neko neizpaust. Pārējais bija atkarīgs no te­vis paša. Acis no tevis nenovērsuši, mēs gai­dījām. Vai tu dosies pretī nākotnei, vai at­kāpsies? …

—    Un kas notika?

—    Kāpēc tu jautā? Mēs taču runājam par tevi… Lai kā pūlējāmies, tu tomēr nemainī­jies. Visā šajā lietā tu iejauci vēl sievu un nonāci tiktāl, ka vajadzēja viņai visu atklāt. Vārdu sakot, rezultāts bija tāds pats, kā iz­darot pirmo pareģojumu. Tiesa, pie šā rezul­tāta tu nonāci pa apkārtceļu. Ja es nebūtu tevi apturējis, tu noteikti būtu izpaudis no­slēpumu, vai ne? … Tādēļ jau tevi ataicināja šurp, lai dotu pēdējo iespēju.

—   Jamamoto kungs vakar teica, ka nf vienmēr vajagot nonāvēt. Esot arī citi paņē­mieni.

—    Jā, ir. Parasti lieto mazāk manāmus līdzekļus. Sabiedrība taču ik dienas saņem astoņus simtus embriju. Neskaitot ārstus un vidutājus, par embriju uzpirkšanu katru dienu uzzina astoņi simti māšu. Tas ir, gadā divi simti deviņdesmit tūkstošu cilvēku. Tu laikam domā: tad nu gan ir noslēpums! Zī­mīgi, ka tas tomēr paliek noslēpums. Lai ap­slāpētu tukšo ziņkārību, mātēm iestāsta, ka embrijus pērk noziedzīgiem nolūkiem un līdz ar to viņas, mātes, kļūst par nozieguma līdz­dalībniecēm. Bailes, par ko sievietei samaksā septiņus tūkstošus jēnu, spiež viņu pievaldīt mēli. Ja nemaksātu neko, tad, protams, būtu daudz sarežģītāk… Tu domā tā: kādēļ jā­maksā par embriju septiņus tūkstošus, ja vi­ņus tikpat iemet kanalizācijā. Bet zemūdens kolonijām šie trīs miljardi gadā ir piliens jūrā. Septiņi tūkstoši jēnu par veselu cilvēka dzīvi, tas taču ir tik lēti. Starp citu, psihologi, ņemot vērā pašreizējās pārtikas produktu un plaša patēriņa priekšmetu cenas, ir aprēķinā­juši, ka cilvēks izmaksā tieši septiņus tūk­stošus jēnu. Interesanti, vai ne? Protams, tiem septiņiem tūkstošiem jēnu, kurus saņēma tava sieva, ir pavisam cita jēga … Tas bija vienkārši žests. Cilvēka vērtība arī nav vien­mēr vienāda. Kad iznāk saskarties ar dau­dziem cilvēkiem, izņēmumi vienmēr ir nepie­ciešami. Kamēr tas skar tos, kas jūtas kā no­zieguma līdzdalībnieki, vēl nav bīstami. Tad tā ir individuāla saslimšana, kaut kas līdzīgs kuņģa slimībai. Zināmā mērā sabiedrībai tas ir pat izdevīgi, jo embriju skaits arvien pie­aug. Pavisam citādi ir, kad noslēpums izkļūst ārpusē. Baumas pārvēršas par neindividuali- zētu sabiedrības uzskatu, kas plosās kā gripas epidēmija. Protams, tad attiecīgi jārīkojas… Dažkārt jāsoda ļoti bargi, piemēram, kad iekrīt vidutājs, kā bija ar to sievieti. Ar vi­siem tā nedrīkst, tas sagādā pārāk lielas ne­patikšanas. Nogalināt nav grūti, bet ir liela noņemšanās ar līķi. Parasti izvēlas tādus pa­ņēmienus, kas neatstāj pēdas. Piemēram, pa­stiprina baiļu sajūtu, bet, ja tas nelīdz, māk­slīgi rada psihisku traumu … Bet negribētos ticēt, ka tu labprāt beigtu dzīvi ārprātā.

—    Par sevi tu tik viegli nespriestu …

—    Nerunā muļķības… Tava nāve ir arī mana nāve. Bet nebūsim sentimentāli. Ja vien tu spētu spriest aukstasinīgi, tu pats būtu iz­darījis šādu secinājumu… Tas ir daudz la­bāk, nekā samierināties un eksistēt kā cil­vēka vrakam. Bez tam sabiedrība laipni pie­kritusi izmaksāt tavai ģimenei apdrošināšanas prēmiju…

—    Apdrošināšanas prēmiju? Kāda labsir­dība! … Bet, ja tava griba ir arī mana griba, tad mana nāve savā ziņā būtu pašnāvība. Vai pašnāvniekiem pienākas apdrošināšanas prē­mijas?