Сeturtais ledus laikmets

—   Vispirms gribu zināt, kas tas ir par se­cinājumu, par ko šeit spriež?

—    Redzat… — kā neziņā noteica Joriki un palūkojās apkārt.

Bet pārējie, skatīdamies uz saviem pirk­stiem, klusēja. Joriki šo klusēšanu droši vien iztulkoja kā atbalstu, tādēļ viņš, lēni aplai­zījis lūpas, teica:

—    Secinājums ir tāds, ka mums, sensei, vajadzēs lūgt jūs nomirt…

—    Nomirt? … Kas tās par blēņām!

Piecēlos no krēsla. Uztraukumu nejutu, lie­kas, pat ironiski pasmaidīju. Joriki turpināja:

… un tagad pamēģināsim izskaidrot jums, kādēļ…

—    Diezgan!

Ko šie tipi man var padarīt, neko, tikai jā­pieceļas un bez vārda runas ātri jāiet prom. Un nekas nenotiks, nekas taču nevar notikt. Bet, paraudzījies viņu nomāktajās, uztrauk­tajās sejās, pēkšņi es nodrebēju.

—     Paklausieties, sensei, —• paliekusies uz manu pusi, teica Vada. — Jūs nedrīkstat iz­samist. Jums jācīnās līdz pēdējam elpas vil­cienam.

Visi piekrītoši māja ar galvu. Joriki uz­mundrinoši sacīja:

—    Tieši tā. Tas ir secinājums, bet tīri loģisks secinājums. Mēs zinām, ka loģika mainās atkarībā no sākotnējās hipotēzes. Esam jau darījuši visu iespējamo, lai jūs glābtu, un sensei nekādā ziņā nedrīkst zaudēt cerības. Secinājums tagad jums ir zināms, un mes ceram, ka jūs pats radīsiet priekšnosa­cījumus, kas dos iespēju radikāli mainīt re­zultātu … Bet tagad lūdzu jūs uzmanīgi klau­sīties.

32

Loģika nevar nonāvēt cilvēku … Vismaz nevar pastāvēt tāda loģika, kas pavēlētu man nomirt. Šie cilvēki smagi kļūdās. Paliku sē­žam zāles vidū, bet ne tādēļ, ka būtu noticējis viņu vārdiem vai arī lai cīnītos ar šo loģiku. Divi cilvēki jau aukstasinīgi nonāvēti, no mā­tes miesām ar varu izrauts bērns, kaut kur tuvumā klejo virtuozais slepkava. Lai kāda būtu šī loģika, mani nonāvēt viņiem acīm­redzot ir tīrais nieks. Taisnību sakot, pat klau­sīties viņos bija pazemojoši. Bet nez kādēļ nevarēju pakustēties ne no vietas. Man šķita, ka tad, ja sēdēšu pavisam nekustīgi, apstāsies arī laika gaita.

— Paskaidrošu visu pēc kārtas… — stei­dzīgi sāka skaidrot Joriki. — Par šīs organi­zācijas pastāvēšanu uzzināju apmēram pagā­jušā gada septembrī… tieši tad, kad mašīna bija pabeigta un sāka rādīt uz ekrāniem, kā plīst glāzes … Tajā laikā, atcerieties,' ar Ja­mamoto kunga ieteikumu no Centrālās ap­drošināšanas sabiedrības slimnīcas pie mums ieradās Vada-kuna. īsi sakot, viņa man pa­stāstīja par to pirmā …

Pētījoši paskatījusies man acīs, Vada teica:

—   Bet. visu es neizstāstīju. Vispirms viņu stingri pārbaudīju.

—    Un kā vēl! — Joriki pašķielēja uz viņas pusi. — Pārbaude bija stingra. Man pat likās, ka mani grib ievilkt mīlas tīklos. Viņa ne­pārtraukti stāstīja man dažnedažādus roman­tiskus un fantastiskus stāstus par nākotni, kuru it kā parādīšot mašīna. Biju pat pār­liecināts, ka viņa ir dzejniece. Pret visu iz­turējos diezgan miermīlīgi, un pēkšņi atklā­jās, ka tā bijusi briesmīga pārbaude.

—    Es pārbaudīju, kā viņš reaģē uz priekš­statu par nākotni… par nākotni, kas atrauta no tagadnes. Pareizāk sakot, pārbaudīju, kas viņu interesē vairāk — paši pareģojumi vai pareģošanas mašīna. Arī jūs, sensei, es pār­baudīju, vai atceraties? …

Jā, kaut kas tāds bija. Neko konkrētu ne­varēju atcerēties, tikai nāca prātā, ka viņa stāstīja kādus jocīgus niekus un man gri­bējās smieties. Gribēju kaut ko atbildēt, bet mēle bija kā sasieta un pār lūpām nenāca ne vārds.

—    Ar jums, sensei, stāvoklis bija bezce­rīgs. Jūs negribējāt pat dzirdēt par tādu var­būtību, ka nākotne varētu nodot tagadni. Tātad … Kā lai pasaka … Pareģošanas ma­šīna, piemēram, nevar atbildēt, ja nav sa­ņēmusi jautājumu. Jautāt pati sev tā nevar. Tādēļ, strādājot ar pareģošanas mašīnu, ir svarīgi, kas jautā. Šajā ziņā, sensei, man šķiet, jūs absolūti neesat spējīgs strādāt ar mašīnu.

—    Nav taisnība! Vissvarīgākie ir fakti! — Mana balss bija sausa un aizsmakusi. — Pa­reģojums nav pasaka! Tas … tas ir loģisks secinājums, kas balstīts tikai uz faktiem! Bet tu te pļāpā visādus … Eh, ko tur runāt! …

—    Jūs esat pārliecināts? Vai tad mašīna spēj strādāt ar pašiem faktiem? Bet ja nu galvenais ir tas, kā faktus pārvērš jautāju­mos?

—    Diezgan. Tā jau ir filozofija… Tu taču zini, ka esmu vienkāršs tehniķis.

—    Pareizi. Te, sensei, arī atklājas jūsu me­todes ierobežotība, izvēloties tēmu.

—    Kas jūs tādi esat, ka gribat mani mā­cīt? — Atmetu roku aiz krēsla atzveltnes un noliecos uz priekšu. Mēģināju kliegt, taču man aizrāvās elpa un katrs vārds iestrēga kaklā. — Joriki-kun, saki, ko gribi, tu tomēr esi un paliec slepkava! Bet tu, Vada-kuna? Tu nozagi manu bērnu! Jūs visi šeit esat prātā jukuši! Un jūs, Tomojasu-san? Jūs esat nepārspējams liekulis, nekas vairāk! Jūs me­lojat ik uz soļa, un es pat nezini, kā lai jūs tagad nosaucu …

—    Bet es taču… — it kā meklēdams pa­līdzību, Tomojasu skatiens slīdēja pāri grī­dai. — Es tikai centos glābt stāvokli. Darīju visu, kas bija manos spēkos …

—■ Tā ir, — teica Jamamoto kungs un pa­stiepa uz manu pusi izplestu plaukstu. — Arī