Сeturtais ledus laikmets

Ik pēc pusstundas zvanīju uz laboratoriju un jautāju pēc Joriki, bet starplaikā bez stei­gas pāršķirstīju laikrakstus. Kā vienmēr, starptautiskas vienošanās, jautājumi par te­ritoriālajiem ūdeņiem, ekonomiskā spiego­šana … neparasti augsta atmosfēras tempe­ratūra, ūdens līmeņa celšanās Pasaules oke­ānā, zemestrīces … apraksti par skaistulēm, slepkavībām un ugunsgrēkiem. Savādi, kād­reiz šīs informācijas par nepatīkamajiem no­tikumiem viesa manī sentimentālu noskaņo­jumu. Es redzēju gabaliņu no nākotnes, un viss ikdienišķais, arī mana mūža četrdesmit seši gadi, tagad man šķita kā ļoti tāla pa­gātne. Jutos tā, it kā aiz noguruma būtu pa­kritis un palicis viens guļam uz ceļa.

Pašam nemanot, atkal iesnaudos. Avīzes lapa, uz kuras biju nogūlies, kļuvusi slapja no sviedriem. No skolas pārnāca Josio, no­meta somu un tūlīt kaut kur aizskrēja. Sieva pikti nokliedza viņam pakaļ. Piecēlos. Gri­bēju pasaukt Josio un parunāties ar viņu. Bet nākamajā mirklī viņa vieglie soļi jau izgaisa kādā attālā ieliņā.

Nokāpu lejā. Sieva no virtuves sauca:

—    Varbūt paēdīsi?

—    Nē, vēlāk.

Apāvu getas [5] un gāju prom. Gribējās maz­liet paklejot.

Tikko izgāju uz ielas, ieraudzīju savu spiegu. Vilkdams kājas un spārdīdams ak­mentiņus, viņš nāca uz manu pusi, un viņa sejas izteiksme bija tāda, it kā viņam viss būtu apnicis. Ieraudzījis mani, viņš palika stāvam kā pienaglots. Devos viņam tieši pretī, taču šoreiz viņš netaisījās bēgt, tikai apjucis smaidīja man.

—    Ko tu šeit dari?

—    Piedodiet…

Dziļāk ar viņu sarunās neielaidos un pa­gāju viņam garām. Bet viņš apgriezās uz pa­pēžiem un nāca man līdzi. Vai tiešām viņš būtu tāds muļķis, ka mēģinātu man tagad uz­brukt? Visapkārt dzirdamas bērnu balsis, re­dzami gājēji. Gribēdams viņu aizskart, teicu, ka vakar vakarā viņš ir varen izcēlies, taču spiegs tikai atņirdza zobus naivā smaidā un nomurmināja:

—   Nē jau, es darīju tikai tā, kā bija pa­vēlēts …

—   Vai tas taisnība, ka tu esot liels slep­kavību meistars?

—   Kas nu par lielu. Tikai tā, izpildu pavē­les…

—    Un ko tev tagad pavēlēts darīt?

—          Piedodiet, sensei… — Viņš nolaida acis, it kā justos neērti. — Pavēlēts pagaidām tikai sekot jums, neko citu …

—    Kas pavēlēja?

—    Jūs pats, sensei, kurš cits?

Redz, kā! Tātad mans otrais «es» nodarbo­jas ar neģēlīgu slepkavību pasūtījumiem. Nekad savā mūžā nebūtu varējis iedomāties, ka esmu spējīgs uz to. Ja nebūtu jau līdz nāvei iebiedēts, droši vien no izmisuma un šausmām mani sāktu drudzis kratīt.

—  Tā… Un cik cilvēku tu jau esi nonā­vējis?

—   Vispār neko lielu … Kopš esmu pie jums, vēl neesmu nevienu nonāvējis…

Es atviegloti nopūtos.

—    Bet pirms tam?

—    Vienpadsmit. Kas ir mana stiprā puse? Es neatstāju nekādas pēdas. Vispirms apdul­linu, pēc tam aizspiežu muti un degunu. Cil­vēks nosmok. Noņemšanās liela, toties ne gailis pakaļ nenodzied. Bet, ja pavēl iztaisīt slīkoni, iebāžu degunā gumijas šļūteni un leju pa to iekšā ūdeni. Pie tam jāizdara māk­slīgā elpināšana, tad plaušas pieplūst pilnas ar ūdeni. Ne ar ko neatšķiras no īsta slīkoņa. Nožņaugt arī var dažādi. Vajag aptvert šitā te kaklu un atplestām plaukstām ciešāk sa­spiest, un nekādas pēdas nepaliks. Jāatzīst gan, ka tas prasa daudz laika. Bez tam vēl viņš pretojas. Pirmām kārtām viņš jāsalauž garīgi. Jānodara nelieli, ne nāvīgi miesas bojā­jumi. Piemēram, jāsalauž pirksts vai jāizsit acs . .. Rīkus es nekad nelietoju. Tie vien­mēr atstāj pēdas. Strādāju ar kailām ro­kām … Man ir tādas spējas: tikko ieraugu cilvēku, lai kas viņš būtu, tūlīt zinu, kā ar viņu apieties. Pietiek tikai uzmest acis. Tas ir kaut kas līdzīgs hipnozei… Jāatrod tikai vājā vieta, un gatavs ir, miris kas miris, dari ar viņu, ko gribi. Ja, piemēram, ņemtu jūs, sensei… Vispār to nedrīkst izpaust, ja cil­vēks zina jau priekšlaikus, grūti tikt ar viņu galā. Jums, sensei, to var pateikt… Jums šī vieta ir seja vai vēderam sānos.

Kādam nolūkam mans otrais «es» ir salī­dzis šo cilvēku? Varbūt apsargāšanai, bet nav izslēgts, ka tam dots viņa specialitātei atbilstošs uzdevums. Katrā ziņā tas ir ļoti sa­vādi. Un man nav nekāda vajadzība pastai­gāties ar tādu tipu.

—    Tu vari iet mājās.

Viņš pavīpsnāja un iešķībi paskatījās manī.

—    Uz tāda āķa jūs mani nepaķersiet, sen­sei. Pats taču teicāt: nekādā gadījumā neiz­pildīt pavēles, pat jūsējās, ja tās nav iesnieg­tas rakstiski. Nē, mani jūs ap stūri neapvedī- siet. Labāk aiziesim kaut kur un iekodīsim, ja jūs neesat aizņemts. No rīta aizmirsu pa­ķert līdzi brokastis. Biju jau nolēmis pacies­ties un iztikt, bet, ja iesim abi, pavēli nebūšu pārkāpis. Lūdzu, sensei, esiet tik laipns … Tagad tīri labi derētu griķu putra …

Galu galā atteikties bija kūtrums, bez tam