Сeturtais ledus laikmets

—    Jūs esat pārsteigts? — apvaicājās mans sarunu biedrs. Atskanēja smiekli: redzams, viņš noskārta, ka esmu apjucis. — Vai tagad jūs zināt, kas es esmu?

—    Kas?

—    Kā — «kas» … Vai patiešām jūs vēl neesat aptvēris? Tad došu jums rokās vēl vienu pavedienu. Pirms tam jums zvanīja Tomojasu-sans no programmēšanas komi­sijas.

—    Tu, Joriki! … Nē, tu, protams, esi ma­šīna. Tu vienkārši esi balss. Bet tevi vada Joriki, par to nav šaubu. Viņš, jādomā, stāv tev blakus. Lai paņem klausuli, žigli!

—          Nieki. Ja es runāju, tad pats arī klau­

sos. Piezvanīju jums tāpēc, ka pats gribēju. Vai tiešām jūs domājat, ka mašīna spēj ātri un precīzi atbildēt, ja kāds to vada? Starp citu, sensei, jums mute pilna ar zobu pastu. Laikam nebijāt paspējis nomazgāties, kad jūs iztraucēja? Ja gribat, ejiet un izskalojiet muti, es pagaidīšu. Lūdzu piedodiet, bet es nejokoju. Gribu tikai pierādīt, ka runāju ar jums pēc paša vēlēšanās.

—   Labāk skaidri un gaiši pasaki, kas tu tāds esi!

—    Jā, laikam labāk pateikt… Bet vai tie­šām jūs nevarat iedomāties? Kaut gan arī tas ir iespējams. Jūs, sensei, jau ievērojāt, ka mana balss ir tieši tāda kā jūsējā. Jūs tagad domājat: tā laikam ir nejauša sagadīšanās. Tā ir? Nu labi, labi, nestrīdēsimies. Tātad, sensei, jūs nevēlējāties mani pazīt. Tas, ka jūs negribat veltīt tam pūles, kā arī tas, ka esmu spiests runāt ar jums pa telefonu, ir vienas medaļas divas puses. Man jāpaskaidro jums kāds svarīgs apstāklis, tas ir…

—    Kādēļ tu neienāc pie manis? … Izru­nāties aci pret aci būtu vienkāršāk.

—    Jūs tā domājat? Diemžēl tas nav iespē­jams. Bez tam mūsu saruna nav arī tik sa­režģīta …

—    Tad runā. Un labi īsi.

—    Lieliski. Pacentīšos, — balss izteiksmīgi noteica un turpināja: — īsi sakot, jūs esat nolēmis izdarīt kaut ko nelabojamu.

Sapratu, ka jābūt uzmanīgam. Mans sarunu biedrs tikpat veikli lieto bramanīgās klai­doņa intonācijas kā sauso, ierēdniecisko toni. Tātad tas nav parasts cilvēks, kas runā to, ko domā. Kāds amats prasa noraut cilvēka esī­bas ārējo čaulu, sabiedriskā stāvokļa un pro­fesijas masku? Pirmām kārtām detektīva un šantāžista amats. Varbūt, tēlojot viszini, viņš grib izpētīt, kas man padomā.

—    Nu, zināt… — uz manu klusēšanu balss atbildēja, klusu noklepodamās. — Kaut gan nav nekāds brīnums, ka jūs mani turat aizdomās. Es saprotu. Tātad jūs pašlaik ga­tavojaties iziet un gribat ņemt līdzi sievu? Tā ir? .. . Lūdzu, nedomājiet, ka es jūs vēroju binoklī no kādas tuvējās mājas. Starp citu, pašreiz pie jūsu mājas patiešām dežurē no­vērotājs. Labi veikli palūkojieties pa logu gaiteņa galā!

Es paklausīgi noliku klausuli un paskatījos pa logu. Tieši tajā brīdī gar vārtiem no krei­sās puses uz labo ar garlaicības izteiksmi sejā aizgāja mans spiegs. Es atkāpos no loga, devos atpakaļ pie telefona un piesardzīgi, cik klusu vien varēju, paņēmu klausuli.

—    Nu, kā ir? — tūlīt jautāja balss. Kā viņš zināja, ka esmu jau pie telefona? — Tas ir tas pats jaunais cilvēks, ar kuru jūs toreiz sakāvāties. Starp citu, spējīgs speciālists vi­sāda veida slepkavībās.

—    No kurienes tu zvani?

Pacietīgi panesdams trulās sāpes, kas no muguras pārgāja uz galvu, pūlējos izdomāt, no kurienes, runājot pa telefonu, tajā pašā laikā iespējams novērot manu māju.

—    Nē taču, es, liekas, jums jau teicu, ka zvanu no tālienes. Aha, ļoti jauki, man te ga­rām brauc ugunsdzēsēju mašīnas. Man logs ir vaļā. Vai jūs dzirdat? Pie jums nekas nav dzirdams, vai ne?

—    Katrs muļķis var izstrādāt tādu joku ar magnetofona palīdzību.

—    Arī tas ir taisnība … Pierakstiet manu

telefona numuru. Ja zināsiet to, jūsu šaubas izgaisīs. Nolikšu klausuli, bet jūs man pie­zvaniet, vai esat ar mieru?

—    Pietiek! Man ir vienalga.

—    Nē, tā vis nav… — Pēkšņi balss kļuva pamācoša. — Tas ir ļoti svarīgi. Es visam redzu cauri.

—    Un kas tad ir?

—   Nabadziņš, tu tomēr neko neesi sapra­tis …

Šantāžists dziļi nopūtās. Viņa balsī ieska­nējās tik patiesas skumjas, ka mani neaiz­skāra pat tas, ka viņš pārgāja uz familjāro «tu».

—    Un tā tu vēl līdz šim brīdim neesi at­skārtis, kas ar tevi runā? Tas esmu es. Tu pats … Es — tas esi tu!

Ilgu laiku stāvēju kā stabs. Ne vien viss ķermenis, bet arī dvēsele bija pamirusi, no­slēgusies sevī. Tā nebija vienkārša baiļu sa­jūta. Tās bija neaprakstāmas izjūtas: te miers, te satraukums, it kā man pašā sākumā viss būtu izstāstīts un, kaut es sen visu zinātu, tomēr jebkurā brīdī varētu sajukt prātā. Šo mieru var salīdzināt ar muļķīgi līksmo sajūtu, kas pārņem, kā caur miglu redzot pazīstamu cilvēku un pēkšņi atklājot, ka tas ir tavs at­tēls spogulī. Bet satraukums ir kā neizsakāmi sāpīgas skumjas, kādas tevi pārņem sapnī, kad esi pārvērties par garu un, lidinoties pie griestiem, no augšas raugies pats uz savu līķi…

Ar pūlēm, meklēdams vārdus, izdabūju:

—   Kā tad tā … Tātad tu — tas esmu es … mašīnas sintezēts, vai?

—   Tas nav tik vienkārši. Tu taču zini, ka sintezēta personība nespēj tā sarunāties.

Neviļus pamāju ar galvu.

—    Bet tev nevar būt apziņa.