Сeturtais ledus laikmets

—    Ko vēl ne! … Man taču nav ķer­meņa … Es esmu tikai ieraksts magnetofona lentē, kā tu pareizi spriedi. Gluži dabiski, ka es nevaru būt apveltīts ar tādu dārgumu kā apziņa. Toties es esmu labāk determinēts un iekārtots nekā apziņa. Man vissīkākajās de­taļās jau iepriekš zināms tavs domu gājiens.

Lai ko tu darītu, lai kā rīkotos, tu vienmēr iekļausies manī paredzētās programmas ro­bežās.

—    Kas tev sastādīja šīs sarunas konspektu?

—    Neviens. To noteici tu pats.

—    Tātad? …

—    Pareizi. Es — tas ir tavas nākotnes ot­rais pareģojums, kurā ņemta vērā pirmā pa­reģojuma pieredze. īsāk sakot, es esmu tu. Līdz galam izzinātais tu pats.

Pēkšņi jutos kā kāda tāla, niecīga daļiņa. Bet tajā vietā, kur es atrados, kā frizētavas izkārtne [4] smagi un lēni riņķoja stipras, ne­mitīgas sāpes.

—    Kas tev lika zvanīt? Vai Joriki?

—    Tu vēl arvien nesaproti. Nekādi nevari iejusties pareizajā situācijā. Mana griba — tā ir tava griba. Tu tikai neesi vēl to apzinā­jies, un cauri. Es rīkojos tā, kā rīkotos tu, zinādams savu nākotni.

—    Kā tu tieci galā ar magnetofonu?

—    Beidz vienreiz gvelzt niekus. Protams, ka man palīdz cilvēks. Tas ir Joriki-sans, tu uzminēji… Tikai, lūdzu, nedomā, ka tās ir viņa intrigas vai kaut kas tamlīdzīgs. Līdz šim viņš visu veicis, izpildot manu lūgumu. Ja tu gribi turēt aizdomās Joriki, tad labāk turi aizdomās pats sevi…

—          Labi, lai tā būtu. Bet kādēļ tu izturējies kā šantāžists un biedēji mani ar savu zva­nīšanu?

—    Es nebiedēju. Es brīdināju.

—    Vienalga, kādēļ bija vajadzīgs šis ap­linku ceļš? Ja tu zini manu nākotni, tad droši vien arī manus ienaidniekus? Kādēļ nevarēja iet taisnāku ceļu?

—    Ienaidnieki… Tu esi nelabojams. Pa­tiesībā ienaidnieks slēpjas tevī pašā. Tavs domāšanas veids — tas ir mūsu īstais ienaid­nieks. Es tikai gribēju glābt tevi 110 katastro­fas … A, redz, cik labi, nāk Sadako. Kaut gan es esmu tu pats, protams, tev nepatīk, ka es viņu tā saucu. Labi, saukšu viņu par tavu sievu. Viņa ir pārģērbusies un aiz durvīm gaida tevi. Un laikam neizpratnē klausās mūsu sarunā. Pasauc viņu un iedod viņai klausuli, es gribu kaut ko pajautāt.

—    Ne prātā nenāk!

—    Pareizi, es zināju, ka tu tā atbildēsi. Lai pastāstītu viņai kaut nedaudz, vajadzētu iz­stāstīt visu. Un tam tev trūkst drosmes. Tu taču viņai nepateici, kur tu gatavojies viņu vest. Tagad vairs nav arī nozīmes.

—   Kādēļ? Šo apvainojumu es tev nepie­došu …

—    Labi, labi. Ja negribi pasaukt viņu pie telefona, pajautā pats. Pajautā viņai par fik­tīvo medmāsu ar dzimumzīmīti… Liekas, tava sieva teica, ka dzimumzīmīte bijusi uz zoda… Vai viņa nav kļūdījusies? Varbūt bija nevis uz zoda, bet gan uz augšlūpas?

Man trūka gaisa. Biju pavisam aizmirsis, ka jāelpo. No tālienes izlauzās gaismas sta­riņš, un viss ap mani mainījās. Dzimum­zīmīte nevis uz zoda, bet gan uz augšlūpas … Atmiņa pievīlusi, sieva ir aizmirsusi. Vai tad medmāsa būtu bijusi mana palīdze Kacuko Vada? Viņai dzimumzīmīte ir uz augšlūpas. Aiz kautrības viņa pieliec galvu, lai dzimum­zīmīte nekristu acīs. Tad tā pavīd pašā apakšā uz zoda un aizmiglotā atmiņa pārnes to uz zoda.

—     Sadako! — šausmās kliedzu, ka visa māja skan. — Medmāsas dzimumzīmīte!

Pavērtajās durvīs parādījās sievas izbie­dētā seja.

—    Kas tev notika? Tu mani tā pārbie­dēji .,.

—    Kur tā dzimumzīme bija? … Varbūt nebija uz zoda? Varbūt bija šeit?

— Laikam gan … Liekas, jā …

—    Bet precīzi? Papūlies atcerēties!

—    Ja es viņu ieraudzīšu, tad atcerēšos, bet.. . Droši vien, jā.

—    Tieši uz lūpas … — teica balss klau­sule.

Steidzīgi māju ar roku, raidīdams sievu prom. Viņa negāja. Stāvēja, raudzīdamās man acīs ar saltu skatienu. Nesapratu, kādēļ viņai tāda seja. Piespiedu klausuli ciešāk pie auss un pagriezu muguru.

—    Citiem vārdiem sakot… — turpināja mans otrais «es», — šī medmāsa, kā jau tu uzminēji, bija Kacuko Vada. Tava sieva viņu nepazīst, jo Vada toreiz bija saslimusi, kad pārējie darba biedri tevi apciemoja Jaunajā gadā. Tagad tu saproti, ka tavi priekšstati par draugiem un ienaidniekiem nekur ne­der?

—    Ja jau tā, tad viss ir labi. Viņa taču da­rīja to manā uzdevumā, tas ir, izpildot tavu lūgumu.

—    Ar ko tu esi neapmierināts?

Slepus palūkojos visapkārt. Sieva bija aiz­gājusi.

—    Ar to, ka tagad man visi liekas ienaid­nieki.

—    Jā, droši vien … — viņš mierīgi un, kā man šķita, skumji noteica. — Ko tur var da­rīt, tu pats esi bijis sev vislielākais ienaid­nieks. Lai kā mēs centāmies, nevarējām tev palīdzēt.

—    Sapratu, diezgan! — Pēkšņi mani sa­grāba dusmas. — Pietiek staigāt riņķī un ap­kārt! Kāds ir secinājums? Kas man, pēc ta­vām domām, jādara?

—    Jocīgais … Domāju, ka tev secinājums jau gatavs. Vispirms, nav vairs ko celt trok­sni un vēl jo vairāk iejaukt šajā lietā sievu.

—    Es netaisu nekādu troksni!