Сeturtais ledus laikmets

varbūt varēja cerēt, ka izdosies kaut kā pie­radināt šo paklīdeni, un es piekritu. Viņš ievilka mani tuvākajā traktierī. Arī es pats jau kopš rīta nebiju neko ēdis un, kaut gan apetītes nebija, pasūtīju sev putru groziņā. Bet mans nāvējošais draugs, par spīti liela­jam karstumam, izvēlējās makaronu zupu un sabēra tajā milzum daudz sarkano piparu. Viņš ēda ārkārtīgi lēni, ar baudu notiesā­dams katru makarona skaidiņu, un bija tā aizrāvies, ka nemanīja pat mušas, kas rāpoja viņam pa seju. To skatīties bija vēl pretīgāk nekā klausīties viņa vaļsirdīgajā stāstījumā par slepkavošanas paņēmieniem.

Pa televīziju ziņoja, ka pulkstenis ir pieci. Spiegs kā dzelts pielēca kājās un, paskatījies visapkārt, teica: — Pulksten piecos man jā­piezvana un jāuzzina, kur jūs šodien vest…

Satraukts viņš drāzās uz stūri pie telefona un satvēra klausuli. Liekas, viņam tūlīt atbil­dēja. Viņš pateica pāris vārdu, pašūpoja galvu un, nokāris klausuli, nāca atpakaļ. Viņa sejā varēja lasīt atvieglojumu.

—   Kungi jau sanākuši un lūdz nekavējoties ierasties, — viņš teica.

—    Kur ierasties?

—   Jūs nezināt? Mēs taču norunājām… ka pēc pieciem aiziešu jums pakaļ…

Tad redz ko mans otrais «es» sūta pēc ma­nis! Šim tipam jāaizved mani uz bēdīgi sla­veno zemūdens cilvēku audzētavas komisiju. Tātad arī viņš ir no turienes. Cik viss izrādās sarežģīts, bet tajā pašā laikā neparasti vien­kāršs!

—    Kam tu nupat zvanīji?

— Joriki kungam.

—   Joriki! Kāpēc viņam? Kāds Joriki sa­kars ar komisiju?

—    Nezinu …

—    Vai tu zini, kurp jābrauc?

—    Tieši tā.

Es pirmais izskrēju no traktiera un tūlīt noķēru taksi. Beidzot taču noslēgsies minē­jumu loks un es ieraudzīšu mednieku, kas izliek cilpas, tikšu klāt pie zaru aizsegtā stumbra. Nokārtošu savu parādu, bet jūs, kungi, atdosiet man to, kas man pienākas, pēc tam noslēgsim rēķinus un paskatīsimies. Nedomāju par to, ka mugurā man ir saņur­cīts krekls, kājās getas un kabatā pāri pali­kušas vairs tikai trīsdesmit jēnas. Tur būs Joriki, par taksi lai samaksā viņš.

Mans pavadonis, kā jau slepkavību speci­ālistam pienākas, pilsētu pazīst labi. Viņš liek šoferim braukt te pa kreisi, te pa labi, it kā tīšām izvēlētos visklusākās un šaurākās ieli­ņas. Bet liekas, ka mēs nebraucam uz to pusi, kur vajadzēja, nevis uz apbūves rajonu, un pamazām manī aug nemiers. Drīz vien mēs izbraucam uz pazīstamas ielas. Lūk, tramvaja līnija, gar kuru eju rītos un vakaros. Mans pavadonis uzsita šoferim uz pleca: — Pie ta­bakas veikaliņa nogriezies un tad pa labi, pie baltās sētas …

—   Kas tie par muļķīgiem jokiem? •— ne­izpratnē jautāju. — Tā taču ir mana labora­torija.

—   Tieši tā, — atbildēja spiegs, pavirzīda­mies nost, lai es varētu izkāpt. — Joriki-sans tā pavēlēja …

Kaut ko iebilst vai strīdēties nebija nozī­mes. Izkāpu un pajautāju sargam. Gluži pa­reizi, atbildēja sargs, neesot nekāds pārpra­tums, visi jau sanākuši un gaidot sensei. Mans pavadonis apmierināts māja ar galvu un braucīja zodu.

—    Kurā telpā?

—    Otrajā stāvā, mašīnu zālē.

Otrā stāva logos atblāzmojās saulrieta mā­koņi, rūtīs blāvi laistījās balta gaisma. Pa­lūdzu sargu norēķināties ar šoferi un devos cauri sētai. Pusceļā atskatījos. Sargs izbijies raudzījās uz manām getām. Bet slepkavas kungs ar nolaistām rokām nekustīgi stāvēja viņam blakus un smaidīja.

Pie ieejas es uzāvu kājās dzori, apmeklē­tājiem paredzētos apavus.

Pirmajā stāvā ielūkojos materiālu apstrā­des nodaļā. Nenogurdināmais Kimura ar sa­viem četriem jaunajiem palīgiem plānveidīgi un rūpīgi izšķiroja un kodēja veselus kalnus visdažādāko datu, kas kādreiz varētu no­derēt. Šo nodaļu var nosaukt par pareģoša­nas mašīnas virtuvi. Darbs šeit ir vienmuļš, taču prasa lielu precizitāti, atzīst tikai faktus, un nevienu neuztrauc, vai šī barība mašīnai

nāk par labu vai par sliktu. «^Uklāti sakot, šāds darbs man patīk visvairāk. Informācijas nodaļā neviena nebija.

Otrā stāva gaitenī, kurā ir tikai viens logs, bija jau tumšs. Mēģināju ieklausīties, bet, izņemot apslāpētu ielas troksni, neko nesa­dzirdēju. Uzmanīgi pielavījos pie mašīnu zā­les durvīm un paskatījos pa atslēgas cau­rumu, bet to bija aizsedzis kāds stāvs.

Satvēru durvju rokturi, klusībā atkārto­dams to, ko gribēju teikt.

(«Kas jūs tādi esat?! Kas jums atļāva? Var­būt jūs esat kāda komisija, bet es nevaru atļaut zālē rīkoties kaut kādam baram, par kuru pirmo reizi dzirdu. Pirmkārt, pareģoša­nas mašīnu stingri jo stingri kontrolē valdība. Pat man jāziņo par savu darbu ar mašīnu. Tātad lūdzu man paskaidrot. Nevaru pieļaut patvaļu. Nezinu, kungi, kādas ir jūsu tiesī­bas, bet šeit katrā ziņā par visu atbildu es…»)

Jau iepriekš priecādamies par to, kādu efektu izraisīs šī runa, atvēru durvis. Ledains vējš man iecirtās sejā, apsvilināja acis. Es sastingu un nespēju izrunāt ne vārda. Nekas nebija tā, kā biju iedomājies.

Tāds, kādu šeit bija cerējuši ieraudzīt mani, izskatījos es. Smaidīdami uz mani lūko­jās četri vīrieši un viena sieviete. Es viņus visus pazinu, pārāk labi pazinu. Viņos ne­manīja ne mazāko satraukumu.