Сeturtais ledus laikmets

Tomojasu-sanam nebija viegli. Viņa stāvok­lis bija ļoti nedrošs, jo viņam vajadzēja slēpt no svešām acīm mūsu divkāršo organizā­ciju . ..

—    Divkāršo organizāciju?

—     Pagaidiet, atgriezīsimies pie mūsu te­mata, — teica Joriki. Viņš pagāja man garām, pie durvīm pagriezās un ar pirkstiem atbal­stījās pret darbgaldu. — Kopš neilga laika pareģošanas mašīnu esam sākuši lietot jūras dzīļu izmantošanas sabiedrības vajadzībām. To darījām jums, sensei, nezinot, taču jūs laikam nojautāt. Nē, šis skaitītājs nerāda pre­cīzi. Tam pierīkota ierīce, un tādēļ to var pa­griezt atpakaļ.

—    Kas jums atļāva tik patvaļīgi rīkoties?

—     Redzat, pa organizācijas līniju mani iecēla par mašīnu zāles vadītāju. Protams, sākumā es atteicos. Kaut arī jūras dzīļu iz­mantošanas sabiedrībai ir dotas lielākas piln­varas nekā valdībai, man bija ārkārtīgi ne­patīkami uzņemties tādu atbildību bez jūsu ziņas. Tomēr sabiedrības vadība man neļāva ilgi domāt. Tā steidzās. Tā gan saprata, ka jūras dzīļu apguve jau rit pilnā sparā un at­kāpties ir par vēlu, taču vajadzēja noskaid­rot, uz ko var cerēt nākotnē. Saklausījusi par pareģošanas mašīnu, sabiedrība tūlīt steidza to likt lietā. Pieprasīt pareģojumu oficiāli nevarēja … organizācija taču ir pilnīgi sle­pena … Tad pie mums atsūtīja Vada-kunu, noskaidroja, pārbaudīja un atzina, ka esmu pilnīgi piemērots. Vēl ilgi pretojos šai iecel­šanai. Ar visiem spēkiem centos pārliecināt un pierunāt, lai no mūsu slepenās organizā­cijas par atbildīgo personu kļūtu jūs. Netikās strādāt slepus no jums. Turklāt bija jābaidās, ka jebkuru brīdi jūs varētu atklāt mašīnas jaunās zināšanas, kādas tā noteikti iegūtu šajā darbā. Šai ziņā gan jūs bijāt ļoti lojāls un nekad neiedarbinājāt mašīnu bez komisi­jas atļaujas.

—    Tas liecina, — aizkaitināta teica Vada,

—     ka sensei interesēja nevis nākotne, bet pati mašīna.

—    Vai nevarētu palūgt mazliet maigākā tonī? … — skarbi teica Joriki un turpināja.

—    īsi sakot, paredzēdama tādas grūtības, sa­biedrības vadība uzdeva Tomojasu-sanam, cik vien iespējams, bremzēt programmēšanas komisijas darbu … Tomēr mūžīgi tāds ne­dabisks stāvoklis turpināties nevarēja. Vaja­dzēja atrast izeju …

—    Un jūs nolēmāt mani nogalināt?

—    Nē, ne toreiz. To, ka citas izejas nav, sapratām tikai vēlāk. Nebrīnieties, sensei, ka Vada-kuna šeit runā tādā tonī. Cenzdamās jūs glābt, viņa ir pavisam nomocījusies. Sa­biedrība iesniedza vairākus priekšlikumus, lai panāktu jūsu legālu atlaišanu, bet mēs ne- piekritām. Mēs nevarējām apieties ar jums cietsirdīgi. Ļoti labi sapratām, ko jums nozīmē paša radītā mašīna. Vada-kuna toreiz ierosināja, lai mašīna jūs analizē un pareģo jūsu nākotni. Izmēģinājuma pārbaude nekādu labvēlīgo rezultātu nedeva, bet mēs nolē­mām, ka galīgajam secinājumam ar to ne­pietiek. Gribējām precizēt… Uzdevām ma­šīnai pareģot jūsu rīcību tad, kad konkrēti zināsiet par darbu jūras dzelmē.

—    Un kas iznāca?

—   E-e… — Joriki apklusa un, sakniebis lūpas, sāka zīmēt uz galda stūra mazus kvad­rātiņus.

—   Zemestrīce! — skatīdamies uz gries­tiem, pēkšņi iesaucās Soba.

Patiešām, pa kājām uz ceļgaliem virzījās nelieli, viļņveidīgi grūdieni. Tas ilga tikai dažas sekundes.

—    Nu un? — es jautāju.

Joriki izklaidīgi pamāja.

—   Jā. E-e… Vārdu sakot, mēs sapratām, ka tas ir veltīgi.

—    Kas ir veltīgi?

—    Ka jums, sensei, šī nākotne ir nepane­sama. Jūs nespējāt iedomāties nākotni citādu, tikai kā ikdienas turpinājumu. Šai ziņā jūs lielas cerības likāt uz mašīnu, bet nespējāt traukties pretī nākotnei, kas ir atrauta no tagadnes … kas noliedz un grauj šo tagadni. Iespējams, ka jūs esat labākais programmē­šanas speciālists, bet programmēšana ir kva­litatīvas realitātes pārvēršana kvantitatīvā realitātē. Taču bez šīs kvantitatīvās realitātes atgriezeniskas sintēzes kvalitatīvā realitātē nākotne nav domājama. Tas ir vienkārši un

saprotami, bet jūs, sensei, šai ziņā bijāt ne­labojams optimists. Jums vienmēr šķita, ka nākotne ir tikai kvantitatīvās realitātes me­hānisks turpinājums. Tieši tādēļ reālā nā­kotne jums likās nepanesama, kaut gan tās pareģošana jūs vienmēr ļoti interesēja.

—    Nesaprotu. Tas viss ir muļķības. Par ko tu runā?

—    Pagaidiet, centīšos paskaidrot. Pēc tam jūs šo nākotni skatīsiet pats ar savām acīm uz televizora ekrāna. Jūs ne vien atklāti uz­stājāties pret nākotni, bet sākāt šaubīties pat par mašīnas spējām.

—    Neko nesaprotu. Kādēļ visu laiku ru­nājat it kā par pagātni?

—    Tādēļ, ka to visu pareģoja mašīna. Un, lai novērstu šo nākotni, jūs lauzīsiet doto vārdu, kā mēģinājāt darīt pirms dažām stun­dām, un izpaudīsiet organizācijas noslēpumu.

—    Un kas par to? Vai tas ir kas slikts, ja esmu pret šīm zemūdens kolonijām un zem­ūdens cilvēkiem? Varam iegūt otrā pareģo-

' juma nākotni, kas izrietētu no jaunajiem no­sacījumiem, un tā būtu lieliska. Pēc manām domām, tieši tā ir pareģošanas mašīnas vēr­tība, ka iespējams jau laikus izslēgt tādus idiotiskus nākotnes variantus.