Сeturtais ledus laikmets

Pašam nemanot, vēlēšanās atrast un no­tvert slepkavu man bija atslābusi, tagad manu sirdi pildīja jūtas pret nolaupīto bērnu. Manīju, ka kļūstu par oportūnistu. Biju ar mieru sniegt nepatiesu liecību un pasludināt par slepkavu to pašu nelaimīgo sievieti, lai tikai saglābtu mašīnu. Laboratorijas apmek­lējums mani bija pievirzījis tuvāk šai lietai, bet tai pašā laikā es jutu, ka visas problēmas atrisinājums atvirzījies vēl tālāk. Kas par to, ja tālāk, tad tālāk, man vienalga. Pietiek, tādās lietās vairs negribu iepiņķēties. Joriki teica, ka policija turot mūs aizdomās, bet arī policija, jādomā, augstu vērtē savu prestižu. Kaut arī tie būs meli, taču tie būs pareģoša­nas mašīnas meli, un policija ar prieku tos pieņems, lai izkļūtu no sarežģītās lietas. Ta­gad vēlos tikai vienu: pēc iespējas ātrāk tikt prom no šejienes un atpūsties pie savas uzticīgās, mierīgās mašīnas.

Bet vispirms man par katru cenu jāveic kāds uzdevums. Kamēr vēl nav par vēlu, jā­atrod un jāiznīcina mans nolaupītais bērns.

Ja tas man izdosies, uz visiem laikiem varēšu pagriezt muguru Jamamoto kunga darīša­nām. Atradīšu visparastāko cilvēku un sākšu visu no gala. Nāk prātā, ka eksperimentam sevi piedāvāja Vada. Ļoti jauki! Starp citu, gadu gaitā sievietes zaudē savu jaukumu. Bet viņu laikam sagaida rāma, mierīga nākotne, kas būs austa no sīku prieku un bēdu pave­dieniem. Nekā sevišķi interesanta, tomēr nez vai drošāku objektu man izdosies atrast.

—    Kādēļ to visu glabā kā lielu noslē­pumu? — Joriki jautāja. Acīmredzot viņš ne­varēja vairs paciest klusumu.

Tajā brīdī laiva piestāja malā. Jamamoto kungs ar savam augumam apskaužamu veik­lību izlēca krastā un, pasniedzis man roku, mierīgi atbildēja:

—    Tādēļ, ka tas ir pārāk revolucionārs pa­sākums. Tas radīs veselu apvērsumu kā iek­šējā, tā arī starptautiskajā stāvoklī. Pat or­ganizācijas smadzeņu trests droši vien nezina, kas no tā beidzot iznāks.

—    Kādēļ ar tādām lietām jānodarbojas, ja nezina, kas no tām iznāks?

—    No finansu karaļu viedokļa ar pieaugo­šajām grūtībām laikam var tikt galā, izveido­jot mākslīgas kolonijas. Vairs nav atpalikušu zemju, kur bija tik izdevīgi tirgoties senos laikos, bez tam tas ir daudz drošāks kapitāla ieguldīšanas veids nekā karš. Ja jūsu pare­ģošanas mašīna, sensei, nebūtu kļuvusi par avīžu kņadas objektu, bet būtu turēta sle­penībā, šie kungi, bez šaubām, ierastos pie jums, lai izdibinātu zemūdens koloniju nā­kotni. Ļoti interesanti būtu uzzināt, ko viņa atbildētu. Stāsta, ka «MASKAVA» esot pa­reģojusi cilvēcei komunismu, taču diez vai tā ņēma vērā, ka eksistē kolonijas okeānu dzīlēs.

—   Pie mums nenodarbojas ar politiskiem pareģojumiem.

—    Protams! Ja sabiedrību apgrūtinātu ar pareģojumiem, tas taču būtu pret liberālisma principiem.

Gar zemūdens ganību krastu stiepās augsta betona siena. Iegājuši pa durtiņām, atkal no­kļuvām pie baseina. Šis bija nedaudz lielāks par baseinu piektajā kamerā, sienās melnēja aizrestoti caurumi. Dresētājs ar akvalangu uz muguras apmācīja zemūdens suni. Dzīv­nieka spalva melni vizēja, gluži kā vidus­laiku bruņas.

—    Tas ir viens no tiem medību suņiem, kas bija minēti pasūtījumā. Viņa spalva pār­klāta ar speciālu taukainu preparātu, kas aiz­sargā ādu, jo viņam jāpeld un jānirst dažā­dās bīstamās vietās. Paskatieties, uz ķepām tam ir gumijas pleznas. Suni dresē tik ilgi, kamēr tas pierod pie tām. Šo suni rīt no rīta sūtīs prom, un tagad viņam ir pēdējais treniņš.

Pēkšņi suns izstiepa kaklu, atmetis galvu, izliecās un drāzās pie viena no restotajiem lodziņiem. Pec mirkļa viņš atgriezās, turē­dams zobos zivi.

—    Galvenais laikam ir tas, ka suns atstāj zivi dzīvu, — Joriki piezīmēja, bet Jamamoto kungs piebilda:

—    Kamēr zobos zivs, suns pievada žaunām ūdeni nevis caur muti, bet caur degunu. To spēj veikt tikai šāds dresēts suns.

Suns iebāza purnu celofāna maisā, ko tu­rēja dresētājs, pagaidīja, kamēr viņš to ar roku aizspiež ciet, un tikai tad palaida vaļā zivi. Zivs patiešām bija dzīva. Varēja redzēt, kā tā lēkā pa maisu.

—     Sensei, — Joriki kaut ko atcerējās, — vai jūs zināt, kā viņus pārsūta pa saus­zemi? Arī tas ir ļoti interesanti. Naftas pār­vadāšanai izmanto īpašas autocisternas, jūs varbūt esat redzējis, tām aizmugurē kuļājas ķēde. Dzīvniekus ievieto šajās cisternās. Lie­liska ideja, vai ne? Kad redzu, kā šie auto­mobiļi cits aiz cita pa pieciem vai sešiem aiz­drāžas, es nodomāju, — āre, lieta iet! …

—    Un tagad tu nevari vien sagaidīt, kad varēsi parādīt savu kompetenci? — zobgalīgi iejautājās Jamamoto kungs.

—    Ko nu … — samulsis nomurmināja Jo­riki, bet pēc tam abi sāka skaļi smieties, it kā viņiem būtu ļoti jautri.

Bet man smiekli nebija prātā. Man nebija spēka pat pasmaidīt.

Laboratorija nodeva mūsu rīcībā mašīnu, ar ko nokļūt mājās, un šoferis visu ceļu pie­sardzīgi klusēja. Vēl gribēju ar Joriki paru­nāt tikai par vienu jautājumu, jo visas pārē- .jās sarunas man bija jau līdz kaklam. Liekas, arī viņš bija noguris un tādēļ klusēja. Nema­not aizmigu. Mani pamodināja jau pie mā­jām. Stipri sāpēja galva.