Сeturtais ledus laikmets

Klusēdami palocījušies, mums garām pa­gāja vīrietis un sieviete baltos virsvalkos. Gaitenis veda arvien dziļāk, tā griesti kļuva velvjveida. Grīda, šķiet, kļuva arvien slī­pāka. Es saklausīju troksni, tādu kā bangu dunoņu, bet varbūt man tikai ausīs tā ska­nēja.

—    Ja varētu palikt pie tādām cūkām- gliemežiem, — pagriezies pret mani, turpi­nāja Jamamoto kungs, — atstāt žaunas zīdī­tāju embrijiem būtu ļoti vienkārši. Būtībā viss ir daudz sarežģītāk. Žaunu stadijā taču jāaptur ne visa organisma, bet tikai elpoša­nas orgānu attīstība. Te ar hormonālo fun­kciju vispārējo teoriju cauri netiksi. Šai ziņā esam guvuši vislielākos panākumus.

—    Cik garš gaitenis!

—    Tūlīt būs pagrieziens, un tad vairs tālāk nav kur iet. Eka ir celta «n» veidā, un mēs esam izstaigājuši to no viena gala līdz otram. Esat noguris?

—    Nē. Bet temperatūra . . .

—   Ar temperatūru jāsamierinās. Mēs taču atrodamies zem jūras virsmas . . .

Šai kamerai durvju nebija. Visgarām sie­nai, divu metru attālumā no tās, atradās dziļš, ar ūdeni pildīts baseins. Tas bija no iekš­puses spilgti apgaismots, tā ka varēja redzēt cauri līdz dibenam, un izskatījās pēc neliela sporta peldbaseina. Baseina kreisajā pusē bija lodziņš ar kaut kādiem mēraparātiem gar malām. Pretējā sienā pa labi bija vēl lie­lāks lodziņš. Divi cilvēki akvalangos pie lo­dziņiem kaut ko darīja ar mēraparātiem, iz- laizdami ūdenī mirdzošus burbuļu mākulīšus.

—    Veterinārs un barotājs, — paskaidroja Jamamoto kungs. Viņa balsī jautās apvaldīti smiekli. Apgājām apkārt baseinam un iegā­jām mazā istabiņā.

Tā bija nepievilcīga telpa, piemētāta ar medikamentiem, spožiem ķirurģiskiem in­strumentiem, akvalangiem un kaut kādām sa­vādām ierīcēm. Vienmērīgi sīca ventilators, degunā sitās asa, nepatīkama smaka. Istabas stūrī uz milimetra papīra kaut ko rasēja kāds neliela auguma cilvēks ar šauru pieri. Tikko ienācām istabā, viņš steigšus piecēlās un aici­nāja apsēsties. Pavēros visapkārt. Bija tikai divi krēsli, un es atteicos sēdēt. Negribējās te ilgi uzkavēties.

—    Mums ir apmeklētājs, — teica Jama­moto kungs. — Pasakiet viņiem, lai strādā tā, ka viss būtu redzams.

Mazais cilvēks devās prom, vilkdams līdzi mikrofona auklu. Mēs gājām viņam pa pē­dām un, tāpat kā viņš, notupāmies baseina malā. Mazais cilvēks kaut ko ierunāja mik­rofonā, bet divi, kas atradās ūdenī, pacēla uz augšu sejas un pamāja mums.

—    Nākamais būs pēc divām minūtēm, — pagriezies pret Jamamoto kungu, paskaid­roja mazais cilvēks.

Viens no tiem, kas atradās ūdenī, parādīja mums divus pirkstus.

—    Tagad pie mums viens piedzimst ik pa piecām vai astoņām minūtēm… — teica Ja­mamoto kungs. — Iekāms embriji žaunu sta­dijā, kurus mēs redzējām trešajā kamerā, no­kļūst šeit, tie glabājas blakus, ceturtajā kamerā. Ilgums, protams, ir atkarīgs no dzīv­nieka sugas. Cūkām šis laiks ir apmēram seši mēneši. Bet dīvaini skan šis vārds — «glabā­jas», vai ne, sensei?

Biju pārlieku izbrīnījies.

—   Bet sešus mēnešus ik pa piecām minū­tēm viens jauns klāt — tas taču ir milzīgi daudz!

—    Viņi tur izvietoti piecās kārtās, katrā sešpadsmit tūkstoši, — pastiepis zodu, piezī­mēja mazais cilvēks. — Tā ir astoņdesmit tūkstošu liela rezerve.

—     Ja jūs, sensei, būtu speciālists šajā no­zarē … — skatīdamies ūdenī, teica Jama­moto kungs. — Manuprāt, jūs interesē pro­cedūra ceturtajā kamerā … Barošanas un asenizācijas sistēma, temperatūras un spie­diena regulēšana … Sevišķi temperatūras problēma … Tā pie mums ir daudz zemāka nekā mātes ķermenī… Mēs kavējam žaunu kroku pārvēršanos un tajā pašā laikā stimu­lējam mākslīgo dziedzeru izveidošanos, kas sekmē visu pārējo orgānu specializāciju… Tas ir tik precīzs process, ka izsakāms skait­ļos, tikai šo matemātisko izteiksmi nedrīkst iznest no laboratorijas. Vārdu sakot, mēs iz­dzenam velnu ar Belcebulu . . . Lai sāls kris­tāls vairs nešķīstu, ūdens jāpārvērš par pie­sātinātu šķīdumu, vai ne? Līdzīgu darbu vei­cam arī mēs, un mums ir izdevies apturēt žaunu evolūciju, neietekmējot pārējo orgānu attīstību.

Baseina sienā pie lodziņa iedegās sarkana gaisma. —- Nāk! — sauca mazais cilvēciņš, sabužinādams matus. Joriki, atbalstījies pret baseina malu, paliecās uz priekšu.

—    Šis lodziņš ir kaut kas līdzīgs mākslīga­jiem dzimumorgāniem, — viņš nomurmināja.

Cilvēki ūdenī, signalizēdami ar rokām, no­stājās abpus lodziņa, lai gaisa pūslīši neaiz- klātu mums skatienu. Pēkšņi no lodziņa iz­lēca melna metāla kastīte. Cilvēki ūdenī tū­līt sāka rīkoties ar aparātiem.

—    Atdala mākslīgo placentu.

Viņi atvēra kastīti un izņēma no tās polie­tilēna maisiņu, kas turpat mūsu acu priekšā piepūtās un pārvērtās par lielu balonu. Va­rēja redzēt, kā tā iekšpusē plūsmo duļķains, sarkans šķidrums. Kāds paņēma aiz uzgaļa šļūteni, kuras otrs gals atradās aparātā pie sienas, iebāza uzgali balonā un pagrieza krānu.

—    No balona izsūknē šķidrumu. Tikko placenta ir atdalīta, refleksīvi sākas elpošana caur žaunām, un šai operācijai jānotiek, cik vien ātri iespējams.