Сeturtais ledus laikmets

simt embriju. Atbilstoši izstrādātajai pro­grammai tiek pārtraukta viņu iedzimtās at­tīstības normālā gaita. Lūk, tieši mūsu priekšā ir zemūdens govju embriji. Jā … Tā tas ir . . . Sākumā mums šermuļi gāja pār kau­liem, iedomājoties šādu ainu… — Jama­moto kungs palūkojās uz mani, un viņam gar acu kaktiņiem es pamanīju krunkas. — Pro­tams, mēs esam dabas pētnieki, un mūsu dar­bību neaizkavēs tukšas pļāpas par dabas ap­gānīšanu. Taču godīgi jāatzīstas, ka man, par embriju apstrādāšanas fabriku domājot vien, kļuva nelabi.

—   Arī man tagad kļūst nelabi, kad redzu pats …

—    Par to es nešaubos .. . Vispār, ja nākot­nes daļiņas izrauj no veselā, rodas ķēmīgs iespaids. Kā stāsta, kādas pirmatnējas tautas pārstāvis, pirmoreiz nokļuvis modernā pil­sētā un ieraudzījis milzu celtnes, nospriedis, ka tās domātas cilvēku nonāvēšanai. Piedo­diet, neuztveriet manus vārdus burtiski. Ci­tiem vārdiem sakot, bailes rodas no neizprat­nes, kāds visam sakars ar cilvēka dzīvi. Muļ­ķīgi, tomēr nepārvarami.. .

—    Jūs gribat teikt, ka šajā jūsu darbībā, kas līdzīga ļaunam murgam, ir jēga, kas pa­līdz tikt vaļā no bailēm?

Jamamoto kungs piekrītoši pamāja. To viņš darīja kā ārsts, kas bez liekām emoci­jām, ar nesatricināmu pārliecību un skaid­rību pārliecina slimnieku. Taču man viņš neatbildēja, bet atvēra pie sienas piestiprinā­tas metāla kastes vāku, noknikšķināja pār­slēdzēju un sacīja:

—    Harada-kun, lūdzu, parādi mums graudu, ko jūs patlaban gatavojat… — Viņš pagrie­zās pret mani un paskaidroja: — Neapstrā­dātu embriju, kas tikko kā ņemts no placen­tas, mēs saucam par graudu.

Kāds no cilvēkiem, kas strādāja pie galda, pāri plecam pašķielēja uz mums, noņēma no statīva lēzenu stikla trauku un pa dzelzs kāp­nēm nāca augšā pie mums. Viņa nebēdīgās acis raudzījās šurp, un viņš tikko jaušami smaidīja. Liekas, no tā man kļuva nedaudz vieglāk. Joriki man pie auss ieklepojās.

—   Jorkšīras cūka, — Harada ierunāja stobriņā.

—   Pieaugums ir? — Jamamoto kungs jau­tāja.

Harada apgrieza stikla trauku ar dibenu uz augšu.

—    Jā, viss kārtībā.

Trauku pildīja recekļaina, sarkana masa. Tās centrā atradās tārpveidīgs ķermenītis, no kura uz visām pusēm stiepās tievi asinsvadi. Jamamoto kungs skaidroja:

—    Visgrūtākais ir pieaudzēt graudu pie mākslīgās placentas. Tas ir tikpat kā iestādīt nozāģētu koku. Kaut gan vēl grūtāk ir grau­dus savākt un uzglabāt… kamēr tos dabū šurp… Var būt, ka tā ir galvenā problēma. Visu laiku iznāk darīšanas ar cilvēkiem no malas, noslēpums karājas mata galā. Ne vien­mēr var būt absolūti piesardzīgs …

—     Tagad no katriem simts cūku embri­jiem izdodas pieaudzēt septiņdesmit čet­rus, — teica Harada.

Jamamoto kungs pamāja ar galvu.

—     Tas tur lejā, — viņš turpināja, — ir darbgalds. Uz tā atlasa embrijus. Tas ir vie­nīgais process, kur nevar iztikt bez roku darba, viss pārējais ir automatizēts. Pie māk­slīgās placentas pieaugušos graudus novieto uz konveijera. Tur tie paliek desmit dienu. Redzat šīs ierīces, kas klanās virs konveije­riem? Tie ir mūsu pavāri. Ikviens no tiem pa­sniedz graudiem stingri noteiktas dažādu hormonu porcijas. Embrija attīstība mātes or­ganismā notiek, savstarpēji iedarbojoties da­žādiem hormoniem, kurus izstrādā kā mātes, tā paša augļa organisms. Šeit savstarpējā iedarbība pārveidota laika un kvantitātes ziņā. Attīstība norit pa citu līniju, to nosaka tā saucamais vienādojums «Alfa». Bet es jūs neapgrūtināšu ar sīkumiem.

—    Dažādām sugām pēc apaugļošanās at­tīstības laiks nav vienāds, tādēļ ari embriju vecums precīzi nesaskan.

—    Taisni apbrīnojami, ka jūs esat to ievē­rojis. Tā tas ir, no cūkām, piemēram, mēs ņemam embrijus otrajā nedēļā, kaut gan zi­nāmas atšķirības vērojamas arī te. Galvenais tomēr ir tas, lai vecums nepārsniegtu to ro­bežu, kad embrijs jau veidojas vai nu par

sauszemes, vai par zemūdens organismu. Ja izmaiņas embrijā vēl atbilst «Alfa» vienādo­jumam, tad par precizitāti nav ko uztrauk­ties. Jo vairāk tādēļ, ka arī mātes nav vie­nādas — ir jaunas un ir vecākas. Šķirojot ne­pieciešams noteikt, kad tiek pārkāpta šī robeža. Te mēs to nevaram redzēt. To var pa­teikt pēc placentas krāsas… tā kļūst zil­gana. Pieredzējusi acs uzreiz ievēro.

Harada tūlīt piedāvājās sameklēt un parā­dīt mums piemērotu eksemplāru. Kamēr gai­dījām viņu, Jamamoto kungs teica, ka tagad varot uzsmēķēt, izvilka no virsvalkā kabatas cigaretes galu un, raudzīdamies tabakas dū­mos kā kādā brīnumā, nomurmināja:

—    Mums, cilvēkiem, jāelpo gaiss, tādēļ mēs piesavināmies nelāgus ieradumus.

—    Trešajā kamerā embrijus apstrādā līdz šim momentam, — nevarēdams nociesties, paskaidroja Joriki savā parastajā skarbajā tonī. Acīmredzot, lai aizdzītu miegu.

Kaut nervi bija sasprindzināti, arī man mā­cās virsū miegs, un es tikko apjēdzu, ko man stāsta. Jutos pat vainīgs. Bet Jamamoto kungs, nepievērsdams tam uzmanību, pievie­nojās: