Liekas, mans trumpis bija līdzējis. Jamamoto kungs bija tikpat laipns un pretimnākošs kā sākumā, bet Joriki, pašam nemanot, bungoja ar pirkstiem pa galda malu, un klau- dzoņas paātrinātais ritms liecināja, ka saruna skar vissvarīgāko jautājumu.
— Bet, ja līķis sāk runāt, atliek tikai sagriezt viņu sīkos gabaliņos, — es teicu.
Jamamoto kungs iesmējās, it kā es būtu pateicis kaut ko ļoti jocīgu.
— Jā, — viņš noteica, kratīdamies smieklos, — tas nu gan nebūtu labi.
— Es tomēr nespēju saprast… Ja jūs šeit tik ļoti baidāties no atklātības, kādēļ tad vispār atļaujat apskatīt? Ja nu vēl cilvēks neliktos mierā un par varēm gribētu apskatīt, bet jūs taču paši uzplijaties, bet pēc tam draudat ar nāvi… Tas nav nekas cits kā lamatas. Bez tam — kāda nozīme ir zināšanām, ja nevarat par tām ne ar vienu runāt? Viss jūsu pasākums izklausās pēc ņirgāšanās.
— Jūs pārspīlējat, sensei, — Joriki iebilda. — Neviens jums neliedz dalīties uzskatos ar saviem domubiedriem …
Jamamoto kungs viņu pārtrauca:
— Gluži pareizi, atļauju vienmēr dabū ar trešās personas starpniecību. Tas tiek darīts tādēļ, lai paplašinātu domubiedru loku, un nebūt nav pretrunā ar prasību saglabāt noslēpumu. Baumas, sabiedriskā doma un tā saucamā tautas balss, kam nav konkrēta pamata, — tā būtu viena puse. Bet domubiedra, atbildīgas personas uzskati — tas ir pavisam kas cits.
— Domubiedri, domubiedri. .. Kādā ziņā īsti?
— To jau mēs gribam jums parādīt. — Jamamoto kungs strauji piecēlās un saberzēja rokas. Starp viņa šaurajiem, pietūkušajiem plakstiņiem priecīgi šaudījās acu zīlītes.
— Man šķiet, ka jūs tik daudz neinteresē faktiskais materiāls, cik pati ideja. Sāksim apskati ar audzēšanas kameru, taču vispirms gribētos jūs īsumā iepazīstināt ar mūsu pētījumu priekšmetu, ar vēsturi.
— Pagaidiet, — es teicu, pacēlis roku.
— Vispirms noskaidrosim vēl vienu jautājumu. — Arī es piecēlos, pakāpos soli atpakaļ un lēni nolaidu rokas uz galda. — Joriki- kun … tagad es zinu, kādēļ tu izgādāji man atļauju. Bet vēl nezinu, kurš un kādēļ izgādāja atļauju tev. Tagad man ir tiesības to uzzināt, vai ne? Visi, kas dabūjuši atļauju, taču ir domubiedri. Tātad — kurš izvēlējās tevi un kāpēc?
Arī Joriki piecēlās un mazliet pasmaidīja.
— Lūdzu, — viņš teica. — Tagad es jums varu pateikt. Baidos tikai, ka sadusmosieties.
— Es netaisos dusmoties. Gribu zināt taisnību.
— Pamatota vēlēšanās, — Jamamoto kungam bija pamuļķīgs izskats. — Taisnība vienmēr ir patīkama. Un Joriki-kunam novelsies kā akmens no sirds.
—• Tā bija Vada, —• teica Joriki un aplaizīja lūpas.
— Vada?!
— Jā, agrāk, kamēr vēl nebija pārgājusi pie jums, viņa strādāja šeit, — paskaidroja Jamamoto kungs. — Viņa bija spējīga asistente, ar skaidru un noteiktu pārliecību, kāda sievietēm reti gadās. Bet viņai bija viens trūkums, kas padarīja to pavisam nepiemērotu mūsu darbam. Viņa nevar skatīties uz asinīm. Tādēļ arī viņa iesniedza atlūgumu un pārgāja darbā pie jums. Starp citu, galvojumu par viņu jums deva mans brālis no Centrālās apdrošināšanas sabiedrības slimnīcas.
— Jā, jā, nāk prātā …
Atsevišķie ķēdes posmi pēkšņi šķindēdami savienojās vienā veselā ķēdē. Viss bija ļoti vienkārši. Tas, protams, nenozīmēja, ka šaubas būtu izkliedētas un vairs nerastos jautājumi. Jā, ķēde apbrīnojami veikli izvilkta no haosa, taču tieši šī veiklība skubina uz pārdomām. Nelāgi ir tas, ka nekādi nevaru ieraudzīt pašu galveno triku meistaru. Taču ķēde mani sajūsmina. Tā ir lieliski savirknēta. Šķietami pavisam nejauši cilvēki pēkšņi pārkārtojās, un katrs no tiem dabūja skaidru un noteiktu lomu. Tagad radās vismaz kaut kāda cerība izprast, kādēļ Joriki atvilcis mani šurp. Vismaz varēs izskaidrot visu notiekošo. Un mana paļāvība Joriki.. . Starp citu, līdz paļāvībai vēl tālu. Taču man likās, ka kuru katru mirkli sākšu viņam uzticēties. Lēnām, lai citi nemanītu, es nopūtos.
24
— Sākumā mēs pētījām kukaiņu pārvēršanos. Jums, Kacumi-san, protams, ir kāds priekšstats par embrioloģiju?
—• Nē, uzskatiet mani par pilnīgu neprašu. Pat neatceros, kas ir vispirms — gastrula vai blastula . ..