Сeturtais ledus laikmets

Pavecāks šoferis, kam zem formas cepures ap galvu bija aptīts dvielis, lai uz sejas ne- plūstu sviedri, uz mirkli apgriezās un aizdo­mīgi paskatījās uz mums, pēc tam, ne vārda neteikdams, iedarbināja motoru. Gar abām ceļa malām garām slīdēja it kā redzētas koka mājiņas, kas izskatījās kā lielajā karstumā iztvīkušas un pagurušas. Mūra māju kvartā­los bija vēl tveicīgāk. Pēc stundas pabrau­cām garām Harumi, un skatienam pavērās skumīga ainava, kurā, likās, nebija nekā cita, izņemot grāvjus un ceļus. Braukdami sākumā runājām par visu ko — par kraso laika ap­stākļu maiņu pēdējos gados, par nepieredzēti augsto ūdens līmeni, grunts noslīdēšanu un biežajām zemestrīcēm, bet tad apklusām Liekas, es pat mazliet snaudu.

Beidzot, traucoties pret lipīgo, sāļo vēju, skatienam pavērās Joroi tilta zaļganās ugu­nis. Spilgtās ugunis drūmajā, tuksnesīgajā klajumā radīja ļoti nepatīkamu iespaidu. Kad braucām pāri tiltam, atskanēja īss, dobjš svilpes signāls. Tas vēstīja pusnakti.

Aiz tilta šosejas malā stāvēja vecmodīgs automobilis. Tam blakus bija notupies cil­vēks ar kabatas bateriju rokā un izskata pēc rīkojās ap motoru. Joriki lika šoferim apstā­ties, samaksāja, un mēs izkāpām. — Tas ir no turienes, — pačukstēja Joriki un, piegā­jis pie mašīnas šosejas malā, kaut ko pateica. Cilvēks ar kabatas bateriju tūlīt piecēlās un paklanījās.

Mēs pārsēdāmies viņa mašīnā un braucām vēl kādas divdesmit minūtes. Ceļi bija plati un parasti, tikai braucām kaut kā neparasti. Ļoti ātri zaudēju orientēšanās spēju. Pabrau­cām garām trim lieliem tiltiem, tā ka droši vien vairs neatradāmies divpadsmitā celtnie- čības iecirkņa teritorijā. Nolēmu neko ne­jautāt. Ja jau ielaižas tādā dēkā, nav nozī­mes jautāt, tikpat neatbildēs. Bet, ja viņi ne­domā slēpt, tad labāk pagaidīt un vēlāk palūgt, lai parāda uz kartes.

Beidzot mašīna apstājās. Tukša iela starp milzīgām noliktavām. Priekšā, kur ceļš ap­raujas pie jūras, paceļas vienstāva koka mā­jiņa, tai apkārt parasta betona sēta. Pie ieejas tikko samanāms koka dēlītis ar uzrak­stu: «Jamamoto laboratorija». Sētā zem kla­jas debess mētājās dzelzs mucas. Es steigšus palūkojos uz augšu. Bet diemžēl mēness aiz­slīdēja aiz mākoņiem. Tā kā tā mēness ne­būtu palīdzējis man noteikt, kur esam nokļu­vuši. Šo vietu no visām pusēm, izņemot zie­meļus, ieskāva jūra.

Jamamoto kungs pats iznāca mums pretī. Viņš bija liela auguma vīrietis ar zilganu, it kā nosmērētu seju. — Mans brālis vienmēr izmanto jūsu palīdzību, — viņš sacīja no­teiktā, tvirtā balsī, sniegdams savu vizīt­karti. Viņa gaļīgajos pirkstos ar dziļi iedob­tajiem nagiem kartīte izskatījās niecīga. Man tūlīt ienāca prātā, ka viņa brālis vada Cen­trālās apdrošināšanas sabiedrības slimnīcas skaitļošanas laboratoriju, un šie vārdi viesa manī nelāgu nojautu. Šķiet, ka tieši tā viss izliekas mīklaini nozīmīgs cilvēkam, kas cieš no amnēzijas. Cenzdamies nepadoties, ātri nomurmināju, kas pirmajā mirklī iešā­vās prātā:

—    Jūs patiešām esat viņam līdzīgs.

—    Ko jūs, mūs saista tikai radniecība.

Jamamoto kungs līksmi smejas un lūdz

mani iet viņam līdzi. Arī viņš ir baltā virs­valkā un sandalēs, tikai drēbes mazliet notraipītas ar eļļu. Milzīgās, gar sāniem no­laistās rokas liekas ļoti smagas. Lai cik tas savādi, parasti tieši šādu roku pirksti ir neie­domājami veikli un kustīgi. Tiem ir darīšana nevis ar neredzamām abstrakcijām, kā mūsu pirkstiem, bet ar dzīvu būtņu smalko uzbūvi.

No iekšpuses celtne izskatījās sačākstē- jusi un stipri nolaista, it kā tā būtu kādas pamatskolas ēka, kam dienas ir skaitītas. Bet gaiteņa viņā galā nišā bija lifts. Mēs iekā­pām tajā, Jamamoto kungs piespieda pogu, un lifts negaidot sāka slīdēt lejup. Taisnību sakot, daudz zemāk tas nevarēja braukt, jo celtnei bija tikai viens stāvs, taču es aiz iera­duma biju sagatavojies straujam braucie­nam un jutos tik ļoti izbrīnījies, ka neviļus iekliedzos. Jamamoto kungs sāka skaļi smie­ties. Tie bija naivi, bezrūpīgi smiekli, kas lika aizmirst gan to, ka ir jau tik vēls, gan arī novērsa domas no dīvainajiem apstāk­ļiem. Priekšstats par sazvērestībām un intri­gām nekādi nesaistījās ar Jamamoto kunga personību. Ļaunais nodoms atmaskot un ap­vainot pamazām izkusa manā sirdī un pār­vērtās kaut kādās neskaidrās cerībās.

Lifts kustējās lēnām, un man šķita, ka esam nobraukuši jau par kādiem trīs stāviem zemāk. Mūsu priekšā bija garš gaite­nis un tajā daudz durvju. Ja sevi neliktu ma­nīt drēgnais mitrums, te būtu diezgan parasti pētniecības institūta apstākļi. Pagājuši ga­balu pa gaiteni, mēs pagriezāmies pa labi, un mani ieveda plašā telpā.

Pavērās apbrīnojams skats. Gluži kā kub­veida akvārijs. Kā no netīra ledus blāķiem veidota celtne. Mazu un lielu baseinu labi­rints, cauruļu, krānu un mērinstrumentu mu­džeklis. Trīs rindās stiepjas dzelzs tiltiņi, pa kuriem iet pāri cilvēkiem, tieši kā okeāna kuģa mašīntelpā. Ar zaļu eļļas krāsu nokrā­sotas, nosvīdušas sienas, noslēpumaini, lipīgi šļakstieni, bēguma atsegta liedaga smir­doņa . . . Tādi murgi man bieži rādās pirms saslimšanas ar gripu.