Сeturtais ledus laikmets

Pēkšņi jutos pieveikts. Dusmu vietā stājās nožēla. Seja bija pietvīkusi aiz noguruma.

—   Jā … Varbūt tev taisnība … Taču ne­varu saprast, kā jūs, jaunie, ar tādu aukstasi­nību varat apgalvot tik briesmīgas lietas?

—    Lūdzu, nerunājiet tā, sensei, — Joriki labsirdīgā tonī teica. Viņš it kā bija apmai­nījis masku. — Jūs taču zināt, kāda man mēle. Nedusmojieties, sensei…

—    Negribu iet projām no šejienes. Man līdzīgi cilvēki, ja viņus atrauj no tā, ko viņi paši radījuši, nekam vairs neder. Ja jutīšu, ka netieku galā, pats aiziešu un nolīdīšu kaut kur maliņā. Kas cits man atliek? … Tā lai­kam ari notiks, ja ļaušos notikumu gaitai. Esmu stingri pārliecināts par to, kaut arī pre­tīgi tā domāt. Pretīgi, vai ne, ka inženieris, kas radījis pareģošanas mašīnu, pats baidās no pareģojuma. Taisni smieklīgi! Kad tu ie­teici ņemt palīgā mašīnu, mani sāka kratīt drudzis …

—    Jūs esat noguris.

—    Bet tu rīkojies negodīgi.

—    Kāpēc?

—• Es jau teicu, ka tu neesi atklāts.

Joriki neapmierināts jautāja:

—    Kādā ziņā? Runājiet konkrēti. ..

—    Pieņemsim, ka tev taisnība un mums vi­sas pūles jāveltī, lai noskaidrotu šo lamatu būtību. Bet vai tādēļ noteikti jāredz zem­ūdens zīdītāji? … Pagaidi, zinu jau, tu esi par to pārliecināts .. . Ne velti ziedoji pusi dienas un tagad gribi mani tik vēlu aizvest turp. Saprotu. Ļoti labi saprotu . .. Bet nez kā­dēļ tu neparko negribi paskaidrot, kāds tam iemesls. Tu apgalvo, ka tirdzniecība ar em­brijiem ir fakts un laboratorijā, kur audzē embrijus ārpus mātes miesām, mēs gūsim kā­dus pierādījumus. Neticu, ka tik miglainas cerības tevi tā aizrautu. Jā, līdz komisijas sēdei palikušas vairs tikai trīs dienas. Tu domā, es ticu, ka tu tērēsi šo dārgo laiku kaut kādu ūdens suņu un žurku dēļ, nebū­dams pārliecināts par panākumiem. Skaidri redzams, ka tu kaut ko slēp no manis.

—    Nē taču, nekā tamlīdzīga, — mulsi smaidīdams, atbildēja Joriki. — Es tikai do­māju tā: lai izstrādātu precīzu rīcības tak­tiku, vajag būt cieši pārliecinātam, ka pastāv tirdzniecība ar embrijiem, un pēc tam var virzīties tālāk. Bet man, sensei, trūkst dros­mes uzspiest jums tādu plānu, jo ļoti labi sa­protu, ka tas būtu aplam. Kam gan patiks lauzīt galvu par lietām, par kurām nav pat nekāda priekšstata? Pavisam citādi būtu, ja jūs kaut reizi pats ar savām acīm paskatītos uz šiem zemūdens dzīvniekiem: tad jūs vairs nešaubītos un ticētu, ka ir iespējama tirdz­niecība ar embrijiem. Es, piemēram, esmu tos redzējis un tagad bez pūlēm varu iedo­māties šo tirdzniecību.

—    Braukt turp tādēļ vien nav nekāda va­jadzība. Ja, balstoties uz tādu hipotēzi, var izstrādāt rīcības taktiku, kādēļ lai mēs ne­pamēģinātu?

—   Vai var ar visu sirdi nodoties tam, kam pats netici?

—    Uzskatīsim, ka esmu noticējis.

—    Nē, sensei, jūs vēl neticat. Nav nemaz tik vienkārši tam noticēt. — Es neviļus pa­smaidīju, un viņš piemetināja: — Nu redzat, jūs smejaties, tātad neticat.

—    Muļķības . . .

—   Ja par visu pats pārliecinies, tad smiekli vis nenāk. Tas ir briesmīgi. Iedomā­jieties tik — miljoni zemūdens cilvēku gadā . . .

—    Ai, cik liels tu jūties! . . .

—    Par to jau es runāju. Iekāms jūs neticē­siet, mēs nepavirzīsimies ne par soli uz priekšu. Jebkuru iespēju jūs uztversiet kā fantāzijas augli. Kāda te var būt taktika!

—   Saprotu. Labi, lai tā būtu . . . Tātad ik gadu tiek radīti miljoni zemūdens cilvēku…

—   Un viņu vidū atrodas arī jūsu dēls, sen­sei.. .

Es iesmējos. Sausi un sēcoši, tomēr iesmē­jos. Kā gan citādi es būtu atbildējis, ja ne ar smiekliem .. . Kaut kur dziļi sirdī, cenzda­mās iekļūt atmiņā, bezspēcīgi ķepurojās saruna ar sievu pirms dažām dienām. Toreiz nepievērsu tai gandrīz nekādu uz­manību.

Šķiet, tas bija vakarā pēc komisijas bei­dzamās sēdes. Biju apsēdies gultas galvgalī un dzēru viskiju ar sodu, bet sieva man kaut ko neatlaidīgi jautāja. Biju pikts. Mani kaiti­nāja ne tikai komisijas ietiepība, bet arī no­gurums, kas neļāva koncentrēt uzmanību uz sievas vārdiem. Sievas klātbūtne mani no­māca, it kā tā uzliktu man kādu atbildību. «Tad pērc vien . . .» es nomurmināju, iemez­dams acis elektrisko piederumu kataloga lappusītē, un steidzīgi cēlu pie lūpām glāzi. «Pirkt? Ko pirkt?» — «Nu to . . . ledusskapi, vai…» — «Par ko tu runā?» Izrādījās, ne­biju dzirdējis ne vārda. Acīs dūrās sievas plāno matu šķipsnas, kas, it kā nelaimi vēstī­damas, bija izjukušas pār viņas seju. Beidzot sapratu, ka viņa runā par mūsu nākamo bērnu.