Сeturtais ledus laikmets

Man aizrāvās elpa "un acīs sariesās asaras. Palaidu vaļā Joriki roku, lai noslaucītu asa­ras. Joriki pagāja nost un, nostājies aiz krēsla, teica:

•— Kā apstiprina mašīna, visi jūsu sprie­dumi, sensei, balstās uz aklo punktu — uz ciešo pārliecību, ka tirdzniecība ar embri­jiem nav nekas cits kā noslepkavotā cilvēka fantāzija. Jāsāk tikai to apšaubīt, un viss jūsu spožais siloģisms sabruks pīšļos… Pro­tams, es arī nezinu neko konkrētu. Kaut tas ir aplinkus ceļš, bet, iekāms mums nav iespē­jams izmeklēšanu izdarīt atklāti, policijas acu priekšā, kādēļ nepārbaudīt arī šādu ver­siju? Protams, tā ir tikai darba hipotēze … Pieņemsim pagaidām, ka tirdzniecība ar em­brijiem tiešām notiek. Tādā gadījumā mēs varam iegūt daudz interesantākus secināju­mus nekā no versijas, it kā es būtu slepkava. Piemēram, veselības aizsardzības ministrijas nesen publicētajā biļetenā ir dati, ka mūsu valstī abortu skaits ir aptuveni vienāds ar jaunpiedzimušo bērnu skaitu un gadā sa­sniedz apmēram divus miljonus. Ja nu pa­stāv tirdzniecība ar embrijiem, tad tā ir plaši izplatījusies un notiek diezgan organizēti. Tātad diezgan ticams, ka nejaušs objekts kaut ka var būt saistīts ar šo organizāciju.

—    Tās ir muļķības. Dīkdieņiem domātas pasakas.

Joriki iekoda lūpā, spītīgi savilka uzacis un izņēma no kabatas fotogrāfiju pastkartes lielumā. Viņš lēnām nolika to uz krēsla sē­dekļa un teica:

—    Lūdzu, paskatieties. Šajā fotouzņē­mumā jūs redzat zemūdens suni… Jāatzīs­tas, es šovakar biju aizbraucis uz Jamamoto kunga brāļa laboratoriju. Man atļāva to ap­skatīt, pie viena paņēmu līdzi šo uzņēmumu.

Fotogrāfijā bija redzams zem ūdens pel­došs suns. Suņa priekškājas bija pievilktas klāt, bet pakaļkājas izstieptas, galva nolaista. No kakla visgarām mugurai stiepās gaisa burbulīšu ķēdītes.

—    Tas nav sugas suns … Šeit, paresninā­jumā aiz apakšžokļa, redzamas melnas sprau­gas. Tās ir žaunas … Ausīm nepievērsiet uz­manību, tas ir fotouzņēmuma defekts. Vi­sumā tas izskatās pēc parasta suņa, kaut gan neliela operatīva iejaukšanās tūlīt pēc pie­dzimšanas, šķiet, tomēr nepieciešama. Acis ir savādas. Atmirstot plaušām, pārveidojas arī dažādi dziedzeri, starp citu, deģenerējas asaru dziedzeri, un tas savukārt izmaina acu formu.

—   Sintētiskais vilkacis, ķirurģijas brī­nums …

—    Nekā tamlīdzīga. Tādas žaunas ir tikai haizivīm, bet vai ir iespējams no haizivs tās pārnest uz suņa? Nē, tādu rezultātu dod plānotā evolūcija, kas pamatojas uz audzē­šanu ārpus mātes organisma. Ja jūs to pats redzētu …

—    Skaidrs. Tu gribi teikt, ka tirdzniecībai ar embrijiem ir nozīme zemūdens cilvēku ra­dīšanā?

—    Triju nedēļu veci embriji garumā ne­pārsniedz trīs centimetrus. Ja tos iepirktu gaļai, tad nebūtu vērts maksāt septiņus tūk­stošus jēnu gabalā.

Aplūkoju šo fotouzņēmumu, kas šķita kā ļauns sapnis, un man bija tāda sajūta, ka reālā īstenība vairs nepastāv. Negribēju vairs ticēt, ka ārpus šīs zāles sienām eksistē ielas un ka tur dzīvo cilvēki.

—    … Un viņi atļāva apskatīt?

—    Jā, man izdevās viņus pierunāt, — Jo­riki sarosījās un pievirzījās man tuvāk. — Tikai ar noteikumu, ka mēs klusēsim.

—    Paklausies, te kaut kas nav kārtībā. Pieņemsim, ka tirdzniecība ar embrijiem pa­stāv un finansu nodaļas vadītājs noslepka­vots tādēļ, lai neizpaustu šo noslēpumu. Bet kādēļ tādi rūdīti konspiratori mūs pielaiž sev tik tuvu klāt?

—   Lai cik savādi, bet acīmredzot viņiem ir iemesls to darīt.

—    Iemesls? . .. Varu iedomāties, kas tas par iemeslu! . . . Vai gribi zināt manas do­mas? Ja tur varētu iegūt kādus pierādīju­mus, viņi mūs neparko nelaistu. Un, ja jau viņi atļauj, tad tur nav ko braukt.

Joiiki drudžaini norija siekalas.

—           Sensei… — viņš vārgā balsī sacīja. — Tā laikam ir pēdējā iespēja.

—    Vai tad viņi pārtrauc darbu?

—           Es nerunāju par braukšanu. Tā, sensei, jums ir pēdējā iespēja.

—    Ko tu ar to gribi teikt?

—    Neko, pietiek . . .

Kas tad tas? Man jau bija ar kādu tieši šāda saruna. Ak jā, šos pašus vārdus nesen teica Kacuko Vada . . .

—    Šis suns . . . vai viņš pats ķer zivis?

Joriki acis iemirdzējās.

—           Jā, tur viņus tieši šim nolūkam apmāca. Kad aizbrauksim turp, varēsim paskatīties, kā tas notiek.

—           Savādi. Par ko tu tā priecājies? Mēs taču dosimies uz pretinieka nometni.

—           Es? . . . Jā, esmu apmierināts. Ja mums veiksies, pret mani vairs nevērsīsies aizdo­mas.

—          Vai tev tas ienāca prātā, ka mēs va­ram no turienes arī neatgriezties?

Joriki iesmējās.

—    Ja gribat, atstāsim šeit zīmīti.

22

— Labi, šodien pietiks. Esmu noguris… — gurdenā balsī sacīju un pacēlu pie sejas di­vus pirkstus, ar kuriem biju atspiedies pret galdu. Uz pirkstu galiem bija balti nospie­duma plankumi.

—    Piedodiet, sensei… — iebilda Joriki. Viņš, kā vienmēr, bija apņēmīgs un neatlai­dīgs. —- Droši vien esmu jums apnicis, bet, ja jau esat ar mieru, tad varbūt izdarīsim līdz galam šodien?

—    Ko izdarīsim?

—    Apskatīsim zemūdens zīdītājus.

—   Kādas muļķības! Pulkstenis jau ir vien­padsmit.