Сeturtais ledus laikmets

—    Ja cilvēks pacieš dzīvi nevis savas tumsonības dēļ, bet gan tādēļ, ka dzīve pati par sevi ir nozīmīga, kādēļ tad mēs uzdroši­nāmies izdarīt abortus?

Man aizrāvās elpa, un es instinktīvi sabo­žos. Kaut kas paslīdēja garām manām ausīm. Bet Vada to pateica tik nemākslotā, naivā balsī. . . Tā, protams ir nejauša saga­dīšanās.

—    Neapzinīgu radījumu nevar salīdzināt ar cilvēku.

—    Juridiski tā ir, es piekrītu, — teica Vada atklātā, godīgā balsī. — Pie mums at­ļauts nonāvēt bērnu mātes miesās kaut vai devītajā mēnesī. Taču nelaikā dzimušu bērnu ir aizliegts nonāvēt, jo uzskata, ka tā ir pār­lieku liela greznība. Vai gan ne nabadzīgas iztēles dēļ mēs samierināmies ar spriedelē­jumiem par to, ko var un ko nevar pielīdzi­nāt cilvēkam?

—    Tā var nonākt līdz absurdam … Ja ri­sināsim tavu domu tālāk, mums neatliks ne­kas cits kā pasludināt par slepkavām visas sievietes un vīriešus, kas fiziski spēj radīt bērnus, bet izvairās no tā . . . — Es ar pūlēm pasmaidīju. — Lūk, mēs abi tagad tērējam laiku tukšām pļāpām, tātad, pēc tavām do­mām, mēs izdarām slepkavību?

—   Iespējams. — Vada izslējās krēslā un paraudzījās tieši manī.

—   Un mums vajadzētu, pēc tavām domām, kaut ko darīt, lai glābtu šo bērnu?

—   Jā, iespējams. — Viņa pat nepasmai­dīja.

Es apmulsu un, iebāzis mutē cigareti, aiz­gāju pie loga. Es jutos dīvaini: pašam bija ļoti karsti, bet kājas kā ledus gabali.

—    Tu esi ļoti bīstama sieviete …

Izdzirdu, ka Vada pieceļas no krēsla. Sa­springu gaidās. Klusums bija nepanesams, un es pagriezos. Viņa stāvēja man aiz muguras, un es nekad nebiju redzējis viņai tik skarbu seju. Iekāms paguvu bilst kādu vārdu, viņa sāka runāt:

—   Atbildiet, sensei, man skaidri un no­teikti. Spriedīšu jums tiesu.

Es iesmējos. Tie bija bezjēdzīgi smiekli. Arī viņa pavīpsnāja.

—   Tu patiešām esi savāda meitene, — es teicu.

—    Tiesa nāk. — Viņas seja atkal kļuva nopietna. — Tātad jūs, sensei, bērna nonāvē­šanu mātes miesās neuzskatāt par nozie­gumu?

—   Kad sāk prātot par tādām lietām, tad viegli var nonākt līdz absurdam.

—   Es redzu, sensei, ka jums trūkst dros­mes ar mašīnas palīdzību ielūkoties savā nā­kotnē.

—    Ko tu ar to gribi teikt?

—    Neko. Pietiks.

Nobeigums bija tik spējš, ka aiz satrau­kuma man vai sirds kāpa pa muti laukā. Vada stāvēja, pavērsusi pret griestiem savas mazliet izvalbītās acis, un skumīgi šūpoja galvu. Ja viņa neizskatītos tik labsirdīga, es būtu sācis kliegt aiz šausmām.

Pēc tam viņa, it kā nekas nebūtu bijis, pa­lūkojās pulkstenī un nopūtās. Arī es mehā­niski paskatījos pulkstenī. Piecas minūtes pāri deviņiem.

—   Ir jau vēls … — viņa teica. — Iešu mājās.

Viņa pasmaidīja, raudzīdamās manī caur pieri, strauji un graciozi apgriezās un viegli izslīdēja no zāles. Tas bija tik negaidīti, ka es apjuku. Stāvēdams pie loga, vēl redzēju,

kā viņa atvadās no sarga un pazūd aiz vār­tiem.

Sakopojis visus spēkus, ar kājām atspēros grīdā. Ar to apliecināju pats sev, ka turpmāk vairs nevienam neļaušu ņirgāties par sevi. Diez vai Vadas dīvainā izturēšanās maskēja kādu slepenu nodomu. Ja raudzījās uz visu to pavisam vienkārši, nekas sevišķs acīm­redzot nebija noticis. Protams, es turēju aiz­domās Vadu un pats ārkārtīgi uztraucos tikai tādēļ, ka man nedod mieru paša problēmas. Jānomierinās, nedrīkst neko sarežģīt. Jāat­šķir svarīgais no mazāk svarīgā un pakāpe­niski jānosprauž tuvākie uzdevumi.

Piegāju pie galda, paņēmu papīra lapu un uzvilku lielu apli. Pēc tam gribēju ievilkt tajā mazāku apli, bet nolūza zīmulis. Man neizdevās noslēgt mazākā apļa loku.

21

Es vairākkārt gribēju doties prom, taču nevarēju saņemties, un paliku pacietīgi gai­dām. Ja Joriki uzzinās, ka esmu šeit, viņš no­teikti atnāks. Savādi, ka viņš vēl arvien nenāk. Varbūt zina, bet grib mani tikai pa­ķircināt? Nē, nav vērts skaisties par tukšiem minējumiem.

Divdesmit minūtes pāri deviņiem . . . Bez piecpadsmit minūtēm desmit. . . Bez des­mit. . . Beidzot desmitos un desmit minūtēs viņš piezvanīja.

—   Tas esat jūs, sensei? Tikko satiku Vadu … — Nē, viņa balsij nebija bikluma un vainas pieskaņas. Gluži otrādi, tā pauda enerģiju, pat prieku. — … Jā, es gribētu jums kaut ko parādīt. Varbūt mājās ērtāk? Ak tā, nu labi, pēc piecām minūtēm būšu la­boratorijā.

Raudzījos pa logu un gaidīju, mēģinādams sagatavoties uz šo tikšanos. Meklēju un at­metu vārdus, ko teikt Joriki. Aiz loga pletās naksnīgā pilsēta. Man likās, ka vienā vietā starp debesīm un jumtiem izvilkta plāna, bāl­gana plēve. Nu protams, tā ir piepilsētas elektriskā dzelzceļa stacija. Cita ar citu sa­tikdamās, tur saviļņojas neskaitāmas dzīves un likteņi, bet, skatoties iztālēm, šķiet, it kā tur valdītu klusums un miers. No kalnu vir­sotnes pat bangojoša jūra izskatās kā gluds līdzenums. Raugoties tālās ainavās, liekas, ka tur vienmēr valda kārtība. Visfantastiskā­kais notikums nevar pārkāpt ietvarus, ko no­teikusi tālajai ainavai piemītošā kārtība . . .

Pie vārtiem apstājās taksometrs, no tā iz­kāpa Joriki. Paskatījies uz logu, viņš pamāja ar roku. Bija aizritējušas tieši piecas minū­tes.