Сeturtais ledus laikmets

Vispirms piezvanīju uz klīniku savam pa­ziņam un lūdzu pateikt, kur dzīvo gineko­logs, kas ārstē manu sievu. Man pateica viņa telefona numuru. Ārsts bija mājās. Mani jau­tājumi viņu samulsināja. Protams, viņš neko nezināja un nebija manu sievu izsaucis. Viņš arī neko nav varējis zināt, jo pats kopš va­kardienas apmeklējis slimniekus mājās. Vēl apjautājos par medmāsu, kas sievai bija de­vusi zāļu zirnīšus. Kā jau varēja gaidīt, viņš atbildēja, ka klīnikā neesot medmāsas ar dzimumzīmīti uz zoda. Nojauta nebija mani vīlusi: viss ievirzījās nelabā gultnē.

Zvanot uz laboratoriju, man kļuva slikti, bija tāda sajūta, it kā sirds vairs nebūtu īs­tajā vietā un pukstētu pakrūtē. Šo nelabumu radīja apziņa, ka notikumi, kuros tik pēkšņi biju ierauts, runā pretī visiem dabas liku­miem, saskaņā ar kuriem notikumu attīstību parasti virza nejaušību virkne.

Septiņtūkstoš jēnu . .. Trīs nedēļas veci embriji. . . Audzēšana ārpus mātes orga­nisma . . . Žurkas ar žaunām . . . Zīdītāju abi­nieki . . .

Pavisam cita lieta, ja tas būtu radiouzve- dums vairākās daļās. Bet nejaušības jau tā­dēļ ir nejaušības, ka tām citai ar citu nav nekā kopīga. Finansu nodaļas vadītāja nāve … Aizdomas . .. Sievietes nāve … No­slēpumainie telefona zvani… Tirgošanās ar embrijiem… Lamatas, kurās iekļuvusi sieva … Ķēdes reakcija, ko izraisīja tikai ga­dījums, pārvērtusies par stabilu ķēdi, un šī ķēde arvien ciešāk aizžņaudz man kaklu. Nekā nevaru atrast tam visam ne motīvus, ne mērķus, rodas iespaids, ka mani vajātu vājprātīgie. Mans racionālais prāts nespēj to aptvert.

Klausulē atskanēja dežurējošā sarga balss.

—   Vai laboratorijā vēl deg gaisma? — es jautāju.

Sargs skaļi nokrekšķinājās, ieklepojās un atbildēja, ka viņš gaismas neredzot un tur neviena laikam neesot. Apēdu dažus kumo­sus siermaizes, iedzēru alu un sāku posties.

Sieva apjukusi skatījās uz mani un, at­spiedusi zodu pret kreisās rokas dūri, ar labo roku kasīja otras rokas elkoni. Viņa laikam domāja, ka esmu noskaities par nekārtībām klīnikā, un jutās vainīga manā priekšā.

—   Varbūt nav vērts? — viņa nedroši iemi­nējās. — Tu taču esi noguris …

—   Tos septiņus tūkstošus tev pasniedza aploksnē?

—    Nē, bez aploksnes..

Sieva sarosījās, lai ietu pēc naudas, bet es viņu atturēju. Tad apāvu kājas.

—    Kad tu būsi brīvs? — viņa vaicāja. — Gribu ar tevi parunāties par Josio. Skolo­tājs man teica, ka viņš kavējot stundas.

—    Neuztraucies. Viņš taču vēl ir bērns.

—   Varbūt parīt, svētdien, aizbrauksim uz jūru?

—    Ja rīt viss nokārtosies ar komisiju.

—    Josio gaida un nevar vien sagaidīt…

Manā dvēselē sašķīda kaut kas trausls,

olas čaumalai līdzīgs, un es klusēdams izgāju no mājas. Nē, es sevi nemocīju ar pašpārme­tumiem. Šīs čaumaliņas patiešām ir pārāk trauslas. Pat tad, ja es tās saudzēšu, tās sa­dauzīs kāds cits.

Tikko biju izgājis laukā, kāds metās prom no vārtiem, pārskrēja pāri ielai un iebēga pretējā šķērsieliņā. Devos pa ierasto ceļu uz tramvaju. Svešais tūlīt iznira no šķērsieliņas un, it kā nekas nebūtu bijis, sekoja man. Tas laikam bija tas pats tips, kas jau kādu laiku blandījās ap laboratoriju. Es strauji apsvie­dos un devos viņam pretī. Viņš apjuka, arī apsviedās apkārt un drāzās atpakaļ uz šķērs- ieliņu. Romānos, kurus es biju lasījis, vajā­tāji nekad tā nerīkojās. Vai nu viņš bija ne­pieredzējis iesācējs, vai arī tīšām centās pie­saistīt sev uzmanību. Skrēju viņam pakaļ.

Es biju veiklāks par viņu. Sen nebiju skrē­jis, taču studiju gadu treniņi bija atstājuši savu iespaidu. Bez tam nākamās ielas krustojumā, nezinādams, uz kuru pusi no­griezties, svešais uz mirkli aizkavējās. No­skrējis kādus simt metrus pa ielu, kas bija nobruģēta ar akmens šķembām, es viņu pa­nācu un sagrābu aiz rokas. Svešais rāvās prom, paklupa un pakrita uz ceļa. Turēdams viņu ciet, arī es tik tikko noturējos kājās. Cenzdamies viens otru pieveikt, mēs elsdami pūzdami cīnījāmies klusēdami. Skrejot es biju pārāks, bet cīnoties viņš bija lunkanāks un kustīgāks par mani. Pēkšņi viņš it kā pa­devās, atlieca muguru taisnu un, kad es pie­liecos, iebelza man pa vēderu ar galvu, kas smaržoja pēc briljantīna. Man aizrāvās elpa, un es nokritu zemē kā ar svina plātni pie­spiests.

Atjēdzies vēl saklausīju tālumā izgaistam soļus. Tātad nesamaņā biju nogulējis neilgi, tikai dažas sekundes. Tomēr man vairs ne­bija ne spēka, ne gribas skriet viņam pakaļ. Degunā līda pretīgā, salkanā briljantīna smaka. Piecēlos un sajutu skaudras sāpes, it kā man būtu lauztas apakšējās ribas. Notu­pies sāku vemt.

Sakopies devos uz tramvaja pusi un aptu­rēju taksometru. Pie Joriki mājas Takatano- baba ielā liku pieturēt un pagaidīt, bet pats devos pie vārtsarga. Joriki nebija mājās. Viņš vēl neesot pārnācis no darba. Devos at­pakaļ pie taksometra un braucu uz labora­toriju.

Sargs, izmeties kails līdz jostasvietai, ar dvieli ap kaklu, ieraudzījis mani, briesmīgi apjuka.

—   Kā tad tā, — es teicu, — paskaties, la­boratorijā deg gaisma …

—    Patiešām … — viņš apmulsis murmi­nāja. ■— Jāpazvana uz turieni… Kamēr es sētas pusē mazgājos… Tūlīt, brītiņu pagai­diet …