Сeturtais ledus laikmets

—    Es zvanīju?

Sieva pacēla galvu. Viņas sejā lasīju iz­bailes.

—    Vai tā nebija? …

—    Pagaidi. Kādā sakarā es būtu zvanījis?

Viņai ietrīcējās zods:

—   Viņi teica, ka tu esot viņiem piezvanī­jis … Tu taču zvanīji, vai ne?

Viņa izskatījās pagalam apjukusi. Acīm­redzot pārmetumi, ar kuriem viņa nupat vēl bija gatavojusies mani apbērt, sašķīda kā ziepju burbuļi. Tas, ko viņa nupat dabūja dzirdēt, bija tik neaptverams un pārsteidzošs, ka viņas uztraukums vienā mirklī saplaka. Lūk, ko es sapratu no viņas juceklīgajiem, satrauktajiem vārdiem.

Ap pulksten trijiem, tikko Josio pārnācis no skolas, viņai piezvanījis ārsts no sieviešu slimību klīnikas, kur viņa gāja uz pārbau­dēm. Tā ir neliela klīnika, ko vada mans vecs paziņa, un no mūsu mājas uz turieni var aiz­braukt ar autobusu piecās minūtēs. (Man kaut kas ienāca prātā. Pirms dažām dienām sievu brīdināja, ka viņa ir stāvoklī, un viņa prasīja man padomu, vai neizdarīt abortu. Reiz viņai bija ārpusdzemdes grūtniecība, un kopš tā laika viņa kaut ko tādu pārdzīvo ļoti sāpīgi. Liekas, neko noteiktu viņai neat­bildēju, tas bija tieši ap to laiku, kad jautā- juina par mūsu mašīnu bijām iedzīti strup­ceļā.) Pa telefonu sievu esot aicinājuši steig­šus braukt uz klīniku, kur pēc mana lūguma viņu tūlīt operēšot. Sieva sākusi šaubīties. Šķiet, viņā pat sacēlies protests. Tad viņa zvanījusi man, bet nav varējusi sazvanīt. (Pulksten trijos es sēdēju pie komisijas lo­cekļa Tomojasu un mēģināju panākt, lai līķi nodod mūsu rīcībā. Laboratorijā neviens neko nezināja un acīmredzot vēlāk bija aiz­mirsuši man pateikt, ka zvanījusi sieva.) Vi­ņai nav atlicis nekas cits kā braukt uz klī­niku.

—   Tātad tev izdarīja abortu? — es vai­cāju.

Es tīšām runāju neapmierinātā tonī, droši vien instinktīvi cenzdamies atbrīvoties no augošā nemiera.

—    Kā tad, — dusmīgi atbildēja sieva. — Ko citu es varēju iesākt? …

Mēs kāpām augšā uz otro stāvu, kur atro­das mans kabinets, viņa nāca aiz manis. «Lab­vakar, tēt!» kā parasti no gaiteņa man no­pakaļ sauca Josio.

—    Es teicu, ka tomēr gribu aprunāties ar ārstu … Izrādījās, ka viņa nav poliklīnikā. Esot kaut kur aizbraucis. Tad sadusmojos un gribēju tūlīt braukt mājās. Tikko biju izgā­jusi pa durvīm, mani panāca kāda sieviete, acīmredzot medmāsa, ar palielu dzimumzīmi labajā pusē uz zoda, un teica, ka ārsts drīz būšot atpakaļ. Viņa lūdza mani pagaidīt pie­ņemamajā istabā un deva iedzert kaut kādus zāļu zirnīšus. Rūgtus zirnīšus sarkanos papī­riņos … Kā liekas, tie bija sarkani, tātad stipri iedarbīgas zāles. Drīz vien tās lika sevi manīt… Pēc brīža mani pārņēma dīvains stingums. Viss ķermenis it kā iegrima ne­maņā, sajutu tikai acis un ausis… Pēc tam … Atceros visu, tikai kā pa miglu, it kā tas nebūtu noticis ar mani. Liekas, mani iz­veda no istabas, atbalstot no abām pusēm, iesēdināja mašīnā un aizveda uz citu slim­nīcu … Tur bija tumši, gari gaiteņi… Un ārsts … Tas bija pavisam cits ārsts, bet viņš jau visu zināja un ātri izoperēja mani. Viss gāja ļoti raiti. Man nedeva laika ne apdomā­ties, ne aptvert… Bez tam, es nesaprotu, kā­pēc, man promejot izsniedza aplam lielu nau­das summu. Teica, ka tas esot atlikums …

—    Atlikums?

—    Jā. Tu laikam iepriekš samaksāji? …

—   Cik tev iedeva? — es vaicāju, neviļus pieceldamies kājās.

—   Septiņus tūkstošus jēnu … Nezinu, cik viņi atrēķinājuši par operāciju.

Sniedzoties pēc cigaretes, apgāzu glāzi ar ūdeni, ko iepriekšējā vakarā biju atstājis uz galda.

—    Tev, liekas, bija trešā nedēļa?

—    Jā … Apmēram tā bija.

Ūdens tecēja zem grāmatu kaudzītes.

«Lūdzu, noslauki.» Septiņi tūkstoši jēnu . . . Trīs nedēļas .. . No kakla pār muguru aizve­ļas milzu smagums, it kā es rāptos kalnā ar trīs pudu smagu nastu plecos. Sieva apjukusi raugās manī. Novēršu skatienu un, klādams uz peļķes vecu laikrakstu, jautāju:

—   Kas tā bija par slimnīcu? Kāds tai no­saukums?

—   Nezinu. Pēc manis atsūtīja mašīnu un ar to pašu ari atveda atpakaļ.

—   Vai tu vismaz neatceries, kur tā at­rodas?

—    Nudien… Kaut kur ļoti tālu… uz dienvidiem, gandrīz pie pašas jūras. Pa ce­ļam visu laiku snaudu … — Brīdi klusējusi, kā mani pārbaudīdama, viņa piemetināja:

—    Tu taču zini?

Es neko neatbildēju. Jā, zinu gan, tikai pa­visam citā nozīmē. Lai nu kā, neko nedrīkst izpaust. Katrs mans vārds var rosināt jaunus jautājumus, un man vajadzēs uz tiem atbil­dēt. Uztraukums pamazām norima, un manī modās neganta spītība, kas kvēloja kā nokai­tēta dzelzs, zem kuras lēkā liesmu mēles. Pats vēl nebiju ticis skaidrībā par visu. Pa­reizāk sakot, es nesapratu, kāpēc mani ar­vien dziļāk un dziļāk velk iekšā šajā atvarā. Pēkšņi arī mana sieva kopā ar mani bija ie­vilkta šajās lamatās, un tas tik ļoti aizvai­noja, ka mani sagrāba niknums, kas aizēnoja visu pārējo.

Kāpu lejā uz pirmo stāvu un piegāju pie telefona. Sieva jau gribēja teikt Josio, lai iz­slēdz televizoru, bet es viņu aizkavēju. Tā tik vēl trūka, lai es iepītu sievu visā šajā jezgā, kurā pats taustos kā akls.