Сeturtais ledus laikmets

Piezvanīja Cuda. Policija esot aizturējusi kādu tur tipu un parādījusi viņu tabakas vei­kala īpašniekam. Tiklīdz noskaidrojies, ka notikusi kļūda, aizturēto tūlīt atbrīvojuši. Ta­bakas veikala īpašnieks apgalvojot, ka viens no noziedzniekiem bijis neliela auguma vī­rietis, pēc izskata spriežot, no augstākas kār­tas, ar šaurām acīm un saltu, skarbu ska­tienu. Neviļus pasmaidīju. Visos sīkumos es Joriki to neizstāstīju.

—          Kurš, pēc tavām domām, tas būtu? — es viņam jautāju.

—          Man arvien liekas, ka tā nav viena per­sona, bet kāda organizācija.

—    Kādēļ?

—           To es nevaru vārdos izteikt. Man ir tāda nojauta.

Lietus bija mitējies. Nemanot bija pienācis vakars.

—    Jau astoņi. Jālaiž visi mājās.

—    Es viņiem piezvanīšu, — Joriki teica.

Pamāju ar galvu un piegāju pie loga. Lejā

pie vārtiem stāvēja vīrietis ar cigareti zobos. Tumsā nevarēju saskatīt viņa seju. Pēkšņi viņš palūkojās augšup un, ieraudzījis mani, steidzīgi nozuda. Es strauji apgriezos.

—           Tu gribi teikt, ka tā ir tā pati organi­zācija, kas nodarbojas ar triju nedēļu vecu embriju uzpirkšanu?

—           Kā lai es to zinu … — mazliet apjucis, kā man šķita, nomurmināja Joriki, uzgriez­dams telefona numuru. — Starp citu, pie viena gribu pateikt, ka problēmu par zīdītāju audzēšanu ārpus mātes organisma patlaban risina visā pasaulē .. .

•— Ārpus mātes organisma?

—Jā…

—           Interesanti… Vai tev tikai nupat ie­nāca prātā? Vai arī gaidīji izdevību pateikt?

—           Nē, jau sen par to domāju. Neiznāca nekad par to runa.

—    Skaidrs. Ņemot vērā tavu domāšanu, neko citu nevarēja sagaidīt. Zini, ko tev teikšu. Tā ir tikai tava fantāzija. Iesaku tev izmest to no galvas.

—    Kādēļ?

—    Tādēļ, ka tas tev traucē saskatīt faktus.

—    Tā jau nav …

—     Pietiek par to runāt. Dari, kas jādara, un piezvani.

Taču Joriki kavējās zvanīt.

—     Pats esmu redzējis žurkas ar žaunām, īsti abinieki, tikai zīdītāji.

—    Muļķības!

—      Nē, tā ir taisnība. Stāsta, ka, augot ār­pus mātes organisma, iedzimtību viņiem aiz­stājusi individuālā attīstība. Tas tiešām ir iespējams. Ir dzirdēts, ka izaudzēti pat suņu abinieki, bet tos man nav gadījies redzēt. Līdz šim viņiem vēl nav veicies ar zālēdājiem dzīvniekiem. Bet plēsīgie un visēdāji dzīv­nieki samērā…

—    Kur tad atrodas šie dzīvnieki?

—      Netālu no Tokijas. Kāda jūsu paziņas vecākā brāļa laboratorijā, sensei…

—    Kas viņš ir? …

-— Centrālās apdrošināšanas sabiedrības slimnīcas ārsta Jamamoto kunga brālis. Vai jūs to nezinājāt? … 2ēl, ka šodien jau par vēlu. Rīt gan es varētu jūs uz turieni aizvest. Protams, neesmu pārliecināts, ka viņi strādā arī ar cilvēku embrijiem, bet iespējams, ka mēs tur kaut ko uzzinātu. Tas, saprotams, ir apkārtceļš, bet tieša ceļa pie …

—           Man pietiek! Nedomāju kļūt par sle­penpolicistu. Paskat, pie vārtiem slaistās kāds subjekts, kas mums seko. Ja ne slepe­nais, tad droši vien uzpirkts slepkava.

—    Jūs jokojat?

—    Ej un paskaties pats.

—    Piezvanīšu sargam, lai viņš pārbauda.

—    Pie viena pazvani arī policijai.

—          Teikt, ka mums uzglūn uzpirkts slep­kava?

—           Saki, ko gribi… — Piecēlos, pārāvu kājas un paņēmu portfeli. — Es eju uz mā­jām. Tu arī vari iet, kad būsi visus apzva­nījis.

18

Es biju nikns. Pat nevaru pateikt, uz ko īsti dusmojos. Gribēju atšķetināt šo sapiņ- ķēto kamolu, taču nezināju, no kura gala sākt. Ne tādēļ, ka man trūktu pavedienu, gluži otrādi, to bija pārāk daudz. Tie bija sa- vijušies kopā un, raisot vaļā vienu, pārtrūka otrs, tā ka nevarēja izprast, kurš ir īstais.

Pa ceļam uz mājām man uzmācās bailes, tomēr, liekas, neviens nesekoja. Izdzirdusi, cik spēji atrauju vārtiņus, sieva izsteidzās man pretī. Nopratu, ka viņa gaidījusi mani. Tikko biju paguvis priekštelpā novilkt kurpes, viņa pēkšņi saka runāt zemā, aiz­smakušā balsī:

—   Ko tas nozīmē? Šī slimnīca … un vis­pār viss …

Viņa bija saģērbusies iziešanai. Vai nu viņa tikko bija pārnākusi, vai arī gatavojās kaut kur iet. No istabas krītošā gaisma spī­dēja caur viņas izspūrušajiem matiem. Viņa bija loti uztraukta un aizkaitināta. Nesa­pratu, kas atgadījies. Izdzirdējis vārdu «slim­nīca», atcerējos tikai Centrālās apdrošinā­šanas sabiedrības slimnīcas skaitļošanas laboratoriju, kur bija risinājies šīs asiņainās lietas viens cēliens. Kā sieva par to uzzinā­jusi? Un kādēļ tas viņu tik ļoti interesē?

—• Kā tā — ko nozīmē?

—    Kā tu tā vari? … — viņa čukstēja no­māktā, pārmetošā balsī, un es paliku stāvam kā piekalts.

No viesistabas plūda šurp televīzijas mū­zikas skaņas un mūsu dēla Josio spalgie, sa­raustītie smiekli. Gaidīju, ko sieva teiks. Pēk­šņi man radās muļķīga iedoma: ja nu sieva atklājusi Jamamoto kunga skaitļošanas labo­ratorijas darbā kādas kļūdas, kuras neesmu pamanījis? Bet viņa gaidīja, ko teikšu es.

Brīdi valdīja saspīlēts klusums. Beidzot viņa ierunājās:

—    Izdarīju tā, kā tu gribēji. Es redzu, tu vairs pat neatceries, par ko viņiem zvanīji. Tādu vieglprātību no tevis negaidīju . . . Pie­tiek ar to vien, ka tu neatradi par vajadzīgu atbraukt man pakaļ.