Сeturtais ledus laikmets

Atstāju sargu un iegāju ēkā. Mani apņēma necaurredzama, dreboša tumsa, atrados it kā ar biezu sodrēju kārtu pārklātas folijas kastē. Visapkārt absolūts klusums. Bet mašīnu zālē kāds bija — pa durvju spraugu spīdēja gaisma. Atslēgas bija tikai man un Joriki, bet rezerves atslēga glabājās pie sarga. Vai nu Joriki nemaz nav izgājis no laboratori­jas (tādā gadījumā sargs nez kādēļ bija man melojis), vai arī viņš kaut ko aizmirsis un atnācis paņemt. Beidzamā varbūtība parastos apstākļos laikam būtu gluži dabiska. Tātad esmu sastapis vēl vienu nejaušību. Nez kā­dēļ biju cieši pārliecināts, ka es šeit pār­steigšu Joriki. Izskaidrot to nekādi nevarēju, tikai nojautu. Arī Joriki, teikdams, ka viņš nācis šurp, lai satiktu mani, droši vien man draudzīgi uzsmaidīs. Diez vai tagad man pie­tiks drosmes smaidīt viņam pretī. Kaut gan negribētos domāt, tomēr vairs nevaru uzlū­kot Joriki bez aizdomām, kā agrāk. Protams, bezjēdzīgi ir pieņemt, it kā Joriki būtu uz vienu roku ar pretinieku, tomēr. . . Par eksperimenta objektu mēs izraudzījāmies noslepkavoto finansu nodaļas vadītāju, un mūsu izvēle tiešām bija nejauša. Bet vai nav dīvaini, ka visu šo muļķīgai izdomai līdzīgo nejaušību virkni Joriki uztver tik mierīgi un lietišķi? Vismaz viņš vienmēr zināja vairāk un redzēja soli tālāk par mani. (Piemēram, viņš izvirzīja dīvaino teoriju par zīdītāju abiniekiem un tādējādi apstiprināja versiju par tirdzniecību ar embrijiem, kura līdz tam šķita kā nabaga grāmatveža slimīga fantā­zija.) Cik atceros, toreiz viņš gribēja vēl kaut ko stāstīt, bet es iespītējos un, neno­klausījies līdz galam, aizgāju mājās. Bet ta­gad nav īstais laiks tiepties. Man par katru cenu jādabū skaidrība, kas te notiek.

20

Piespiedis plaukstu pie smeldzošajām krū­tīm, satvēru rokturi un strauji atrāvu vaļā durvis. Sejā iesitās ledaina gaisa strāva. Es pabrīnījos, taču vēl vairāk pārsteigts biju, ieraugot sievieti, kas stāvēja pie mašīnas pults, pagriezusi pret mani stingi smaidošu seju. Kacuko Vada! Viņa pasmaidīja. Taču viņas smaids tūlīt apdzisa un seja pauda iz­brīnu un izbailes. Nojautu, ka viņa cerējusi ieraudzīt nevis mani, bet kādu citu.

—■ Tu tā esi? .. .

— Ai, kā es nobijos!

—    Es pats nobijos. Ko tu te dari tik vēlu?

Atguvusi elpu, viņa veikli apgriezās uz pa­pēžiem un apsēdās uz krēsla pie pults. Pie sevis nodomāju, ka viņai ir ļoti kustīga un izteiksmīga seja, ko viņa varbūt pati apzi­nās, kaut arī ne vienmēr var manīt.

—      Piedodiet, — viņa teica. — Mēs ar Jo­riki norunājām šeit satikties.

—      Kāpēc jūs atvainojaties? Vai jūs noru­nājāt satikties tieši šeit?

—      Acīmredzot mēs esam ceļā izmainīju­šies … — Viņa papurināja atpakaļ atliekto galvu. — Jau sen gribējām jums, sensei, visu atklāt…

Viss ir reāli. Baismi reāli. Man negribot jā­pasmaida.

—      Nu labi, labi, neuztraucies … Tātad vi­ņam vajadzēja nākt šurp.

—      Nē, Joriki vajadzēja mani te gaidīt. At­nācu, bet šeit neviena nebija. Tad devos at­pakaļ uz mājām, pēc tam uz viņa dzīvokli, arī tur viņa nebija, un es …

Pēkšņi mani sagrāba šausmas.

—    Uz šejieni taču nupat kā zvanīja sargs!

—      Jā, bet… — Viņa mulsi pasmaidīja, jo acīmredzot nesaprata, kādēļ mana balss kļu­vusi citāda. — Sargs teica, ka atnācis sensei, un es nodomāju, ka tas ir Joriki…

Nu, protams, sargam taču arī Joriki ir sensei.

—      Savādi, ka zālē tik auksts. It kā kāds būtu ar mašīnu tikko strādājis.

—    Nospriedu, ka kuru katru brīdi viņam jābūt klāt, tādēļ paliku gaidīt, — teica Vada, spilgtajā gaismā samiegdama acis.

Arī tas ir loģiski. Ne mazākā pamata aiz­domām. Man tikai pārāk saspīlēti nervi. Sarga apjukums arī izskaidrojams pavisam vienkārši: viņš palīdz tiem abiem satikties. Mīlestība. Visikdienišķākais notikums pa­saulē. Var atviegloti uzelpot. Atkal stingrs pamats zem kājām. Vislielākā drošības sa­jūta rodas, apzinoties, ka ikdienas ritums ir nepārtraukts.

—   Neesmu manījis, ka jums ar Joriki jau tik tālu.

—    Man negribējās iet projām no šejienes.

—    Kāpēc tad jāiet prom no darba? Var taču strādāt kopā . . .

—   Tas nav tik vienkārši… Ir dažādi ie­mesli . . .

—    Nu jā, skaidrs . ..

Man nebija ne mazākās sajēgas, kas ir skaidrs. Bet man kļuva viegli ap sirdi un gri­bējās smieties.

—    Ko jūs, sensei, teiktu, — Vada jautāja, — ja es lūgtu mani ņemt par eksperimenta objektu? Lai mašīna pareģo man nākotni.

—    Tas būtu interesanti.

Patiešām, tad mēs būtu pasargāti no dau­dzām nepatikšanām.

—    Es runāju nopietni. — Viņas slaido pirkstu gali lēnām slīdēja gar pults malu.

— Gribu zināt, kādēļ cilvēkam ir katrā ziņā jādzīvo.

—   Kad dzīvosiet divatā, tad redzēsi, cik tas vienkārši.

—   Ko nozīmē divatā? Jūs ar to domājat laulības?

—    Nu jā, visu kopā. Cilvēki dzīvo ne jau tādēļ, ka var to izskaidrot. Gluži otrādi — viņi sāk domāt par šo jautājumu tieši tādēļ, ka dzīvo.

—    Tā visi saka. Un tomēr interesanti zi­nāt, vai gribēsies dzīvot, ja uzzināšu savu nākotni.

—    Tu gribi ļauties eksperimentam tikai tādēļ, lai to izjustu? Tu dīvaini spried.

—    Bet ja nu tomēr, sensei? . . .

—    Ko nozīmē — tomēr?