Сeturtais ledus laikmets

Lai būtu kā būdams, kopš tā laika es nezi­nāju, kas ir prieks. Domāju tikai par vienu — kā pieķert viņu melos, lai viņa ne­varētu aizbildināties ar muļķīgiem izdomāju­miem. Tad man laimējās. Viņai bija krājka­ses grāmatiņas. Aiz dīvaina paraduma viņa glabāja mājās savas vecās, nekur nederīgās krājkases grāmatiņas. Man tas bija īsts atra­dums. Jūs saprotat, es taču esmu finansu darbinieks. Aizgāju, kad viņas nebija mājās, un rūpīgi tās izpētīju. Skaitļi var pastāstīt daudz interesanta, ja vien prot tos lasīt. To­reiz es daudz ko noskaidroju. Dažkārt divas reizes nedēļā, citkārt divas vai trīs reizes mē­nesī grāmatiņās bija ierakstīti noguldījumi, par kuriem viņa neko nevarētu paskaidrot. Manu vērīgo skatienu nav tik viegli apmā­nīt, domāju, nu tu esi man rokā. Savācu pie­rādījumus un piegrūdu viņai pie deguna. Tas bija pirms trim dienām. Viņa atkal iz­plūda asarās, taču tas mani vairs neaizkusti­nāja. Te ir pierādījumi, no tiem vaļā netiksi. Tad viņa atkal sāk melst tos pašus niekus par slimnīcu. Tā komisijas naudā it kā sa­ņemot divus tūkstošus jēnu par katru sie­vieti, kam grūtniecības laiks nepārsniedzot trīs nedēļas. Šī slimnīca uzpērkot trīs nedē­ļas vecus bērnus mātes miesās un tādējādi piepelnoties ar starpniecību. Briesmīga ne­krietnība, vai ne? Aizdomām pamata vairs nebija, tagad sāku uztraukties. Domāju, var­būt viņa prātā jukusi. Mēģināju atcerēties. Patiešām, dažreiz viņa ir tāda jocīga, tā kā atsalusi. .. Nelikos mierā, turpināju iztau­jāt. Aiz bailēm trīcēdama, Tikako vēlreiz at­kārtoja — ja slimnīcā uzzināšot, ka viņa man izstāstījusi, tai klāšoties slikti, varot pat nosist. Nopirktie embriji it kā nenomirstot. Slimnīcā viņus turot speciālos aparātos, un izaugot daudz pilnvērtīgāki cilvēki par pa­rastajiem, mātes miesās augušajiem. Tātad arī mūsu bērns ir dzīvs… Kā jums patīk? Nav vairs ko teikt, vai nav tiesa? Ja viņa stāsta taisnību, tad tas ir kaut kas briesmīgs. Turpretī, ja Tikako ir samelojuši, tad viņai jāatver acis. Es uzstāju, lai viņa mani aizved uz turieni. Beidzot Tikako bija ar mieru un apsolīja aprunāties ar kādu no tiem tur slim­nīcā …

Un tad es saņēmu atbildi. Tas bija vakar pusdienas laikā. Man piezvanīja uz kantori un aicināja ierasties septiņos vakarā R. ka­fejnīcā Sindzjuku ielā. Apsolīja, ka es tur sa­tikšot slimnīcas darbinieku, kas man visu pa­skaidrošot. Atklāti sakot, es to nebiju gaidī­jis, tādēļ jutos ļoti pārsteigts. Man ne prātā neienāca, ka tie varētu būt slazdi. Biju pār­liecināts, ka man ir darīšana ar vājprātīga­jiem. Sēdēdams kafejnīcā, errodamies un skaizdamies par to, ka man liek tik ilgi gai­dīt, jau gudroju, kurā psihiatriskajā klīnikā viņu rīt ievietošu. Liekas, jūs jau zināt, kas notika tālāk. Jā, mani apveda ap stūri. Nē, nē, nedomājiet, ka tas bija kāds no viņas no­slēpumainās slimnīcas. Protams, tas bija mī­ļākais. Viņa savā gļēvulībā nespēja atzīties un nezināja, ko ar mani iesākt. Par slimnīcu, kas uzpērk bērnus mātes miesās, viņa bija veikli izdomājusi. Bet kādēļ viņa tūlīt ne­teica, ka es viņai traucēju? … Nebūt ne­gribu, lai par mani domātu, ka esmu tik ne­aptēsts. Tādēļ jau viņai nevajadzēja uzrīdīt man savu mīļāko. Lieni vai zemē aiz kauna …»

17

—    Viss, protams, slēpjas sievietē, — kodī­dams lūpu, drūmā balsī nosodoši sacīja Jo­riki.

—   Bet viņa taču atzinusi sevi par vainīgu un paliek pie tā.

—    Tas jau ir dīvaini. Bet, spriežot pēc no­slepkavotā vārdiem, viņa droši vien ir neiro- tiķe.

—   Varbūt viņa patiešām no kaut kā bai­dās?

—    Iespējams … Piemēram, baidās pati no savas ēnas. Vai arī cenšas glābt īsto noziedz­nieku. Varbūt viņa atzinusi sevi par vainīgu tādēļ, ka viņai piedraudēts.

—    No veselā saprāta viedokļa ticamākie ir divi pirmie pieņēmumi. Bet, ja ņem vērā manu telefona sarunu, tad arī pēdējam pie­ņēmumam ir zināms pamats.

—    Jā, šī telefona saruna … — Joriki piere saraucās krunkās, it kā viņš mēģinātu no­tvert kādu domu. — Tādā gadījumā pieņē­mums par mīļāko atkrīt. Nē . .. Jā, tā ir . . .

Jau pašā sākumā es biju pret versiju par mī­ļāko. Tādus priekšzīmīgus un sīkumainus vī­riešus nenonāvē sieviešu dēļ. Tas nav ne­kāds motīvs.

Es pavīpsnāju.

—   Tātad pieņemsim versiju par tirdznie­cību ar embrijiem?

Nopietni paraudzījies manī, Joriki pamāja ar galvu.

—    Domāju, ka tik burtiski nevajadzētu saprast. Bet, ja jau noraidījām versiju par mīļāko, atliek pieņemt, ka noslepkavotais vai nu visu zinājis, vai arī darījis kaut ko tādu, kas nav bijis pa prātam noziedzniekam. Un tas ķērās pie viszemiskākā — cilvēka iz­nīcināšanas. Visam, ko noslepkavotais zināja un darīja, jāatspoguļojas viņa atzīšanās runā. Tātad secinājums — lai cik bezjēdzīga šķiet versija par tirgošanos ar trīs nedēļas veciem embrijiem mātes klēpī, tā tomēr ir rūpīgi jā­izpētī.

—    Ja nu vienīgi kā pasaciņa.

—    Protams, kā pasaciņa. Nav izslēgts, ka izteicieni «trīs nedēļas», «embrijs» un citi slēpj sevī kādu šifru. Lai nu kā, pārbaudīsim ar mašīnu sievieti. Tas jāizdara vispirms.

Man neviļus izlauzās nopūta.

—   Es nojaušu, ka mēs no šīs ķezas neiz- kulsimies.