Сeturtais ledus laikmets

Iedegas gaisma. Neliela istabiņa: tūlīt var pateikt, ka šeit dzīvo sieviete. Istabas stūros mēbeles. Neviena nav. Telpa slēpj sevī drau­dīgu klusumu. Toda bezcerīgi aplūko ista­biņu … Tajā mirklī Todam aiz muguras jau­šama kaut kāda tikko sadzirdama skaņa. Tā pieaug spēkā, plešas plašumā, pārvēršas kau­cienā — un pēkšņi viss, ko Toda redz, iz­plūst. Istabas grīda uzslējās slīpi, un nokri­tušā Todas seja piespiežas pie tās. Apdzēšot gaismu, no augšas bez trokšņa gāžas gara, līka ēna. Ekrāns satumst.

Ak, viņš nomiris tad . . .

Kādu brīdi sēdēju kā sastindzis, lūko­damies tumšajā, drebošajā ekrānā. Tātad viņš nav slepkavu redzējis. Toda var liecināt mums tikai par sliktu. Sieviete istabā nav bi­jusi. Tas saskan arī ar viņas liecību, bet tie ir salti meli, ka vīrietis būtu viņai uzbrucis un viņa to nositusi. Tālāk. Šis troksnis aiz muguras. Ja nu viņš noturējis šo skaņu par durvju čīkstoņu? Aiz durvīm tobrīd nestā­vēja neviens cits kā Joriki. Jā, līķa stimulā­cija nedod mums cerēto. Paši sev esam uz­metuši cilpu kaklā …

Nezinu, cik ilgi biju tā nosēdējis, ļauda­mies šaudīgām domām. Pēkšņi jutu, ka zālē bez manis ir vēl kāds, un atskatījos. Pie dur­vīm, atspiedis muguru pret stenderi, stāvēja Joriki. Nezinu, pa kuru laiku viņš bija ienā­cis. (Uz mirkli man kā halucinācija parādī­jās beidzamais skats uz ekrāna, es jutos kā Toda un nodrebēju.) Joriki pašūpoja galvu, ielaida pirkstus matos un smaidīdams no­teica:

—    Jā, nekas labs mums nav gaidāms.

—    Tu redzēji?

—    Jā. Pašas beigas.

—    Kur pārējie?

—   Sobu un Vadu es atstāju tur. Lai pa­gaida. Iespējams, ka mums ievajadzēsies vēl kādas ziņas.

—    Gaidīju, ka tu man piezvanīsi…

Joriki pavilka nost no krūtīm sasvīdušo

kreklu un lēnām aplaizīja lūpas. Kopā ar krēslu pagriezos un, skatīdamies viņam tieši acīs, sev pašam par pārsteigumu draudīgā balsī turpināju:

—          … toties piezvanīja kāds tips un man piedraudēja.

—           Ko tas nozīmē? — turēdamies pie krēsla, uz kura viņš gribēja apsēsties, Joriki sastinga.

—           Ieteica nebāzt degunu viņu darīšanās. Policija esot sākusi interesēties par tiem di­viem, kas sekojuši noslepkavotajam. Tas, lie­kas, ir taisnība. Arī Cuda man to teica.

—    Nu un? …

—          Acīmredzot tas tips zina, ka sekotāji esam bijuši mēs.

—           Interesanti… — domīgi novilka Joriki un nobrīkšķināja savus garos pirkstus. — Iz­nāk, ka bez mums tur tiešām bijis vēl kāds…

Es izsmējīgi turpināju:

—    Pilnīgi iespējams. Bet kas tam ticēs?

—           Jums taisnība. Es saprotu … — Ieko­dis lūpā, Joriki caur pieri paraudzījās manī. — Zvanītājs, protams, ir pats slepkava … Bet šo telefona sarunu dzirdējāt tikai jūs, sensei, tātad jūs kļūstat par manu līdzdalīb­nieku. Ja policija nāks uz pēdām tiem diviem, kas sekojuši noslepkavotajam, aizdo­mas vispirms kritīs uz mani.

—    Es mēģināju atrast sakarību starp ista­bas iekārtojumu un ēnu logā. Bez šaubām, Todam krītot, ēnu meta viņa stāvs. Tu re­dzēji vēl vienu ēnu . . . Bet to, izņemot tevi, neviens cits neredzēja.

—    Jā, man var pateikt, ka tā bijusi mana ēna, un es to nevaru atspēkot. — Joriki rūgti pasmaidīja un noklakšķināja ar mēli. — Lik­tenis nav bijis labvēlīgs, jo mūsu objekts ne­redzēja slepkavu. Tik daudz pūļu veltījām līķa stimulācijai, un galu galā tā vēršas pret mums pašiem. Ja man būtu kaut vismazākais iemesls izdarīt slepkavību, pat jūs, sensei, varētu mani turēt aizdomās, un jums būtu tiesības to darīt.

—    Ar šā iemesla noskaidrošanu arī nevei­cas. Nemaz nebija tik viegli piespiest viņu runāt. ..

Es sīki izstāstīju Joriki, kā noslepkavo­tais — šis nelaimīgais cilvēka atspulgs ma­šīnā — neparko negribēja atzīt sevi par mi­rušu un cik grūti bija tikt ar viņu galā. Jo­riki klausījās manī, nebilzdams ne vārda, tad klusi teica:

—    Atliek tikai ķerties pie viltības.

—    Pie viltības?

—   Jā. Todam jāiestāsta, ka viņš vēl ir dzīvs.

Liekas, mums tas ir izdevies. Noslepka­voto, pareizāk sakot, viņa elektrona tēlu ma­šīnā, pārliecinājām, ka viņš guļ slimnīcā. Savu ķermeni viņš neredz un nejūt tādēļ, ka atrodas šoka stāvoklī, taču drīz viņš atvese­ļosies. Kad aizskāra viņa atriebības jūtas, viņš pēkšņi ierunājās. Mēs likām viņam ru­nāt, un tā bija mūsu uzvara. Nevar gan zi­nāt, vai ar to mūsu stāvoklis uzlabosies.

(Pulkstenis ir tikai seši, bet debesis jau sa- tumsušas, un sāka gāzt spēcīgs lietus. Rupjas lāses sašķīst pret rūtīm. Es sēžu sasprindzis, it kā uz krēsla ar divām kājām, un noklau­sos mašīnas grēksūdzē. Šeit es to citēšu.)