Сeturtais ledus laikmets

Līķi ienes anatomijas kabinetā desmit mi­nūtes pirms darba sākuma. Tas ievietots her­mētiski noslēgtā stikla kastē, kas piepildīta ar īpašu gāzu maisījumu. Preparators rīko­jas ar telemehāniskiem manipulatoriem. Pro­fesors Jamamoto stāv blakus kastei un skaidro. (Visu šo procedūru es noskatos uz televizora ekrāna.) Ieslēdz rentgena apa­rātu, un pa labi uz sienas parādās līķa palie­lināta anatomiskā shēma. Uz šās shēmas ļoti skaidri saskatāms, kā ar apbrīnojamu preci­zitāti un noteiktību nervu centros ieurbjas tieviņas kā mats metāla adatas, kas piestip­rinātas manipulatoriem. Līķa galvaskausa vāks nocelts. Tā vietā tieši uz smadzenēm uzlikta bieza metāla cepure ar daudziem vara vadiem, kas stiepjas uz augšu kā saslējušies mati. Šī cepure noder par mērījumu ierīci.

Pēkšņi iedegas spilgta gaisma, telpā kļūst gaišs. Telekamera pievirzās tuvāk līķa gal­vai. Aiz tās es ieraugu Joriki, viņš man uz­smaida objektīvā. Nedaudz tālāk parādās Sobas un Kacuko Vadas saspringtās sejas — viņi caur pieri raugās uz līķi. Kacuko pagrie­zusies tā, ka dzimumzīmīti uz augšlūpas ne­var redzēt, un viņa izskatās ļoti jauka. Tele­vīzijas kamera apliec loku. Visu ekrānu aiz­ņem kailais, bālais, nedzīvais ķermenis. Uz kakla brūni plankumi, tie ir žņaudzēja pirk­

stu nospiedumi. Zods izstiepts uz priekšu. Plānās lūpas pavērtas, acis cieši jo cieši sa- miegtas. Uz bālganajiem, it kā nopūderēta­jiem vaigiem izlīdušas retas bārdas pūciņas. Priekšzīmīgs ģimenes cilvēks, finansu noda­ļas darbinieks, un še tev — iegādājies mī­ļāko! Sapinušies tiktāl, ka viņa ņēmusi un nogalinājusi šo. Nez kādēļ tagad Todo man liekas daudz izteiksmīgāks un varenāks nekā vakar, kad viņš kā sastindzis sēdēja kafej­nīcā pie galda ar izkusušu saldējumu sev priekšā un cieši pieguļošajā flaneļa uzvalkā izskatījās pēc manekena. Es viņu apskaužu, un tajā pašā laikā viņš man šķiet jocīgs. Krū­tīs iekņudas savāds nemiers.

Tad sākas darbs. Vispirms nosaka svaru un garumu. Dabūtie skaitļi ir 54 kilogrami un 161 centimetrs. Viens divi — tiek izmērī­tas un noraksturotas dažādas ķermeņa daļas. Ieslēdz manipulatorus. Adatas ieduras līķī, un pie sienas iedegas indikatoru lampas. Lī­ķis stikla kastē it kā atdzīvojas. Noraustās kājas, notrīs rumpis. Pakustas lūpas, atveras acis, mainās sejas izteiksme. Vada nopūšas, bet šī nopūta izklausās vairāk gan pēc klie­dziena. Pat Joriki seju klāj sviedri, un viņa lūpas dreb.

— Tā nosaka kustību funkcijas, — pa­skaidro profesors Jamamoto. — Jāatceras, ka kustību funkcijas saistītas ne tikvien ar organisma fizioloģiju, bet gan ar visu nodzī­votā mūža gājumu.

Tālāk pētī iekšējo orgānu darbību, bet, kad tas paveikts, beidzot nonāk pie gal­venā — galvas smadzeņu garozas impulsu analīzes. Manipulatoru adatu skaits palieli­nās, sejas priekšā nokarājas septiņas vai as­toņas no tām. Tās stimulē sajūtu orgānus — ausis, acis un pārējos. Ausīs ieliek klausā­mos stobriņus, pār acīm nolaiž kaut kādu milzīgam binoklim līdzīgu ierīci. Uz oscilo- grāfu ekrāniem parādās savādas līknes. To ir vairāk par astoņdesmit, un tās nemitīgi iz­lokās neiedomājami dīvaini.

—    Mēs sāksim, — paskaidro profesors Ja- mamoto, — ar parasto, ikdienišķo kairinā­jumu stimulāciju. Mūsu laboratorijās rūpīgi izraudzīti un izstrādāti modeļi pieciem tūk­stošiem dažādu kairinājumu. Tie izpaužas re­dzes un dzirdes tēlos, kam atbilst visparas­tākie lietvārdi, darbības vārdi un īpašības vārdi. Pēc tam mēs laidīsim darbā vēl pie­cus tūkstošus modeļu, kas būs iepriekšējo modeļu kombinācijas. Parasti mūsu praksē garozas impulsu analīze ar to arī beidzas, bet šodien centīsimies pavirzīties mazliet tālāk. Kaut vai… Man tikko ienāca prātā … Pa­rādīsim viņam jauno kinohroniku un palasī­sim šās nedēļas laikrakstus. Apgrieztā kār­tībā, sākot ar šīsdienas laikrakstiem.

—    Lieliska ideja! — tīšām iesaucos jūs­mīgi, un Joriki uz ekrāna piekrītoši pamāj.

Patiešām nav slikti izdomāts. Ideja ir ļoti laba. Pat pārāk laba. Acīmredzot profesors

Jamamoto jau sen to lolo, ne vienreiz vien mēģinājis pārbaudīt praksē, tomēr nesek­mīgi, bet aiz godkāres izliekas, ka ģeniālā doma viņam ataususi tikai tagad .. .

Līknēs uz oscilogrāfu ekrāniem nav vēro­jamas nekādas pārmaiņas. Tās joprojām vibrē kā gaiss virs sakarsuša ceļa. Bet ko pašreiz uztver mana mašīna?

Noklakšķ pārslēdzējs. Beidzot! Tūlīt ietark- šķēsies ātrrakstīšanas ierīce un iztīsies lente ar pierakstu. Kad beidzot? Gaidu un nevaru sagaidīt. Ko pastāstīs mirušais?

14

Profesors Jamamoto atvienoja smadzeņu analizētāju un, pamājis man, no televizora ekrāna teica:

— Jā, tas ir viss. Stimulācijas programma ir izsmelta.