Сeturtais ledus laikmets

Pār manu pieri noritēja sviedru lāse un iz­plūda pāri tekstam. Es teicu:

—    Un citi laikraksti? …

—    Nopirku piecas dažādas avīzes, bet šajā ir vissīkāk.

—    Jā . .. Žēl, protams. Ja mēs būtu ķēru­šies pie darba pirms mēneša, to visu varēja paredzēt. Bet nu vairs cilvēka nav, neko ne­var darīt…

—    Būtu labi, ja viņi domātu tāpat.

—    Ko tu ar to gribi teikt? Tu domā, ka ierosinās, lai pareģojam nākotni miroņiem?

Vai ari, lai tēlojam detektīvus? Mums taču tam nav laika.

—    Esmu nobažījies par …

-— Tev nav par ko uztraukties! Vispār šis cilvēks aiznesa sev līdzi pārāk daudz noslē­pumu. Kā objekts viņš tik un tā mums ne­būtu derējis.

—    Cietiet klusu, sensei! Kuru jūs gribat apmānīt! Nevajag izlikties, it kā jūs neko nesaprastu. Mēs zinām, ka vismaz vairāki cilvēki redzējuši, kā mēs devāmies pa pēdām tam pašam Todo. Piemēram, tabakas veika­liņa īpašnieks, pie kura mēs beidzamo reizi pirkām cigaretes.

—   Nu un tad? Noziedzniece taču savu vainu atzinusi.

—    Un jūs tas apmierina? … — Joriki ap­laizīja lūpas un aiz uztraukuma sāka bērt vienā laidā: —- Mani nekādā ziņā. Pat nelie­lajā avīzes rakstiņā ir ļoti daudz neskaidra. Vai jums, piemēram, neliekas dīvaina šī slep­kavība, kas notikusi pēc piekaušanas? Kā nekā viņa taču jauna sieviete, nu, sarāja par to, ka vēlu pārnāca mājās, te pēkšņi…

—    Tikako laikam iesita viņam un viņš no­skaitās, bet viņa pārbijās un nejauši nogali­nāja to.

—    Diezin… Vai jauna sieviete varētu nosist sakaitinātu vīrieti? Nu labi, lai arī tā būtu. Jūs laikam atceraties, sensei, kā tas no­tika. Viņš iegāja istabā, tajā mirkli iedegās gaisma, kaut kas smags nogāzās zemē, un gaisma atkal nodzisa. Atcerieties, sensei, jūs pats teicāt, ka esot logā redzējis cilvēka ēnu. Es arī to redzēju, tikai ne logā, bet uz stikla durvīm. Vai nav savādi? Iedegas lampa, un cilvēka ēna krīt vienlaikus uz durvīm un uz pretējā loga. Neizprotami… Atliek pie­ņemt, ka istabā bijuši divi cilvēki.

—    Tātad sieviete jau bija mājās?

—   Nē. No rakstiņa var secināt, ka sieviete atnākusi pēc vīrieša.

—   Nebūt ne . .. Tiešām, kaut kā miglaini pateikts. Var saprast dažādi.

—    Pats savām acīm skaidri redzēju, ka Toda pats atslēdza durvis. Bez tam vēl pār­baudīju telefona numuru, ko viņš uzgrieza iepriekš. Viss saskanēja, tajā mājā ir tieši tāds telefona numurs. Pa telefonu viņš gri­bēja uzzināt, vai mīļākā jau pārnākusi. Spriežot pēc viņa izturēšanās, viņam atbil­dēja, ka viņas vēl nav.

—   Viņa varēja atnākt pēc viņa zvanīša­nas, bet pirms ieradās viņš pats.

—    Kāpēc tad istabā nedega gaisma? Un kas tur nokrita? Kādēļ gaisma iedegās tikai uz mirkli un tūlīt nodzisa?

—• Nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt. Ja jau viņa savu vainu ir atzinusi…

—    Negribas ticēt, ka policijā sēdētu stul­beņi vien, kāds no apakšējā stāva iedzīvotā­jiem būs ievērojis laiku, kad atskanēja kri­tiena troksnis. Jeb arī kāds no kaimiņiem būs liecinājis, ka istabā nav bijis gaismas.

Iespējams pat, ka uz nožņaugtā Todas kakla palikuši nospiedumi, kas liecinās, ka nozie­gumu nav pastrādājusi sieviete. Tikko radī­sies aizdomas, izdarīs rūpīgu izmeklēšanu. Zeķēs ieautu kāju pēdu nospiedumi uz gai­teņa grīdas . .. Pirkstu nospiedumi uz dur­vīm … Aizdomīgi detektīvi, kas līdz pēdējam brīdim sekojuši upurim.

—    Pagaidi… Vai tur ir arī tavi pirkstu nospiedumi?

—   Tur jau tas suns aprakts … Vai es va­rēju paredzēt, ka tā viss beigsies?

—    Ahā … Jā … Pagaidi, nu lai arī būtu. Viss taču noskaidrosies, tikko mūs pārbau­dīs. Kādas muļķības nāk prātā! Nav ari ne­kāda pamata tā domāt. Lai viņi tur mūs aiz­domās, ja tīk, nekādu pierādījumu nav!

—    Tā ir. Bet, ja radīsies aizdomas, tad arī izmeklēs, jūs saprotat, sensei? Un, kamēr šie nejēgas pamatīgi nenoskaidros mūsu darba būtību…

—    Ai, cik nelādzīgi!

Jā, tagad es sapratu. Joriki nomanīja, ka es saprotu, un viņa balss vairs neskanēja tik skarbi.

—    Briesmīgi nelādzīgi, sensei. Vispirms to uzodīs prese. Slepkavību tūlīt aizmirsīs un ņemsies aprakstīt mūsu darbību. Varam iedo­māties, kādās krāsās to visu notēlos. «Cil­vēka cieņa samīdīta kājām», «Mašīnu laik­meta briesmas». Un tā joprojām.

Viņš attapās un apklusa. Droši vien atce­rējās manas vakardienas šaubas un izbijās, ka nenodara man divkārt pāri. Diezgan. Pie­tiek nodarboties ar pašanalīzi.

—    Liekas, tev taisnība. Mums uzskatāmi jāparāda visiem, kādu praktisku efektu tas dos, jāgūst kāds iespaidīgs rezultāts, citādi mūsu darbu uzskatīs par sabiedrībai bīs­tamu. Ja tikai kāds tādā garā ierunāsies, vi­sam ir beigas. Komisija jau tā dreb aiz bai­lēm, ka tikai kaut kas nenotiek. Pietiks ar visniecīgāko ieganstu, lai pēc iespējas ātrāk izrēķinātos ar mums. Tu esi brašs puisis, man nebija ne jausmas, ka tev tādas spējas. No tevis iznāktu labs detektīvs. Vai arī advo­kāts.