Сeturtais ledus laikmets

—    Tas taču ir mašīnas uzdevums. Mēs tādē­jādi dabūjām Tomojasu piekrišanu.

—    Neoficiālu piekrišanu. Nevar zināt, ko vēl teiks komisija …

—    Muļķības! — Joriki lūpas izstiepās.

—    Skaidri un gaiši pateica, ka pārvaldes priekšnieks piekritis. Ko jums vēl vajag?

—    Kā tu nesaproti! Līdz nākamajai sēdei viņš var vēl divdesmit reižu pārdomāt. Kas par to, ka mūsu plāns nav saistīts ar poli­tiku? Viņi velti netērēs līdzekļus tādām lie­tām, kas pašiem nav vajadzīgas. Neaizmirsti, ka komisiju vispirms nodarbina budžeta pro­blēma. Tā nav bērnu pļāpāšana par to, kas kuram patīk un kas nepatīk.

—    Kāpēc mašīna deva tādu pasūtījumu?

—   Baidos, ka mēs bijām noguruši un pār- pratām.

—    Es gan tā nedomāju! — Joriki aizsvilās un, pavicinājis roku, apgāza ūdens glāzi. Slaucīdams ar kabatlakatu bikses, viņš tur­pināja: — Piedodiet. . . bet es ticu mašīnai. Pamēģināsim atcerēties, ar ko viss sākās. Vis­pirms «MASKAVAS-2» ietekmē mēs visi — gan komisijas locekļi, gan līdzstrādnieki — centāmies izstrādāt pareģošanas programmu, kas balstītos tikai uz informāciju par sabied­riskām parādībām. Vai nav tiesa? Ja par pa­matu ņem tikai cilvēces attīstības kopainas ārējās, vispārējās pazīmes, tad iespējams, ka mūsu mašīnai ir taisnība un maksimālās pa­kāpes pareģojuma iznākums ir komunisms. Gribu uzsvērt, ka citādi arī nevar būt, ja pa­reģošanas mašīnu izmanto šauri praktiskiem nolūkiem. Mašīnas apgalvojums, it kā komu­nisms esot maksimālās pakāpes pareģojums, bija ļoti interesants … Taču cilvēkam vis­svarīgākais ir nevis sabiedrība, bet pats cil­vēks. Ja cilvēkam klājas slikti, kāda tad jēga visideālākajai sabiedrībai?

—    Tātad?

—   Man šķiet, ka mašīnas priekšlikums mēģināt pareģot indivīda nākotni trāpa nag­lai uz galvas. Bet ja nu mēs «MASKAVAS-2» pareģojuma vietā iegūstam citu secinājumu?

— Mašīna neko tādu nav ziņojusi.

—    Protams, ka nav. Es pats arī neesmu pār­liecināts par tādu iespēju. Es gribu teikt, ka mums ir izredzes dabūt komisijas piekrišanu, ja ar apdomu par to ieminēsimies. Pavērsies arī pavisam konkrētas perspektīvas. Ja mūsu eksperiments būs sekmīgs un mēs izstrādā­sim kaut kādus vispārējus paņēmienus in­divīda nākotnes pareģošanai, tad, piemēram, balstoties uz noziedznieka iepriekšējās un turpmākās dzīves apskatu, būs iespējams pieņemt ideāli taisnīgus spriedumus . . . vai pilnīgi novērst noziegumus. Varēs dot pa­domus, dibinot laulības dzīvi, noteikt profe­sionālas dotības, noteikt diagnozes… un ne­pieciešamības gadījumā pareģot ari nāvi…

—    Kam tas vajadzīgs?

—    Un kā vēl! Vai varat iedomāties, cik priecīgas būs apdrošināšanas sabiedrības? — Joriki triumfējoši iesmējās. Viņš mani pavi­sam atbruņoja. — Jūs tikai labi apdomājiet, un jums pavērsies tādas iespējas… Vismaz es uzskatu mūsu plānu par ārkārtīgi perspek­tīvu.

—    Jā, laikam gan tev taisnība… Es jau arī vispār nešaubos par mašīnas spriedu­miem.

—    Par ko tad jūs šaubāties?

—    Tāpat, ne par ko … Nekas sevišķs … Tomēr uzklausi mani, ko tev teikšu — ja nu par eksperimenta objektu izraudzītos tevi, kā tu justos?

—   Es nederu. Man mašīna ir pazīstama, tā­dēļ īsts eksperiments neizdotos.

—   Pieņemsim, ka tu neko nezini par ma­šīnu.

—   Tad tas mani neinteresētu. Man būtu vienalga.

—    Nez vai…

—   Protams, ka vienalga … Paklausieties, sensei, jūs esat vienkārši pārpūlējies.

Jā, iespējams, ka esmu noguris. Vai tiešām mašīna mani pametīs? Vai Joriki aizsteigsies man priekšā? Nē, tas nenotiks! . . .

Minūtes divdesmit pēc tam, kad bijām pa­dzēruši kafiju, cilvēks beidzot piecēlās. Acīmredzot tas, kuru viņš gaidīja, nebija at­nācis. Arī mēs gājām ārā no kafejnīcas.

Uz ielas biezēja krēsla. Likās, ka ņirbošā ļaužu straume cenšas attālināt nakti, celdama tās ceļā mākslīgās gaismas valni.

Cilvēka izskats neliecināja, ka būtu noti­cis kaut kas sevišķs. Izgājis no kafejnīcas, viņš noteiktā solī devās pa šauru ieliņu uz tramvaja pusi. Spriežot pēc gaitas, viņš ne­bija šeit pirmoreiz. Gar abām ieliņas malām atradās lēti krodziņi, dīvainās drēbēs ģēr­bušies vīrieši un sievietes kliedza pilnā kaklā, aicinādami iekšā savās iestādēs. Vīrieša lie­tišķā gaita izskatījās iespaidīga, vēl jo vai­rāk tādēļ, ka viņa āriene nebija piemērota šiem kvartāliem.

Aizgājis līdz tramvajam, viņš pēkšņi ap­stājās un pagriezās ar seju pret mums. Es apjuku un paliku stāvam kā iemiets, bet Jo­riki, pastūmis mani uz priekšu, čukstēja:

—• Nedrīkst! Viņš tūlīt jūs pamanīs.

Tad, skaļi klaigādamas, mūsu ceļu šķēr­soja staigules. Vairīdamies no viņām, mēs devāmies pretī vīrietim, kurš vēl arvien stā­vēja pagriezies pret mums. Bet viņš mūs ne­pamanīja, it kā būtu aizdomājies. Paskatījies pulkstenī, viņš devās atpakaļ, tieši mums pretī. Staigules to vien bija gaidījušas: viņas iespiedzās tik skaļi, ka man aiz pretīguma seja pārvērtās.