Сeturtais ledus laikmets

Taču, kā jūs jau zināt, no šās sēdes es at­griezos pagalam satriekts.

5

Iezvanījās telefons. Runāja komisijas lo­ceklis Tomojasu.

—     Sensei? … Piedodiet, es toreiz maz­liet … Vispār es esmu apspriedies ar pār­valdes priekšnieku … (Melo, nav taču pa­gājušas ne trīsdesmit minūtes!) Kā lai jums to … Vārdu sakot, ja jūs rīt līdz pusdienai neiesniegsiet jaunu plānu, baidos, ka visam būs beigas …

—    Kā — beigas?

—     Rīt mums jāziņo kabineta ārkārtējā sēdē.

—     Tad pasakiet viņiem, ko es jums teicu . ..

—     Redzat, sensei, es nezinu, vai jūs to zi­nāt, bet uzskata, ka darbu ar mašīnu vaja­dzētu pavisam pārtraukt…

Paskat, cik tālu esam nonākuši!… Nu ko, paklausīt un reizi nedēļā izzīst no pirksta ne­kur nederīgus plānus? Tagad droši vien arī tas vairs nelīdzēs. Vai izdzēst mašīnas «atmiņu», atsviest to atpakaļ sākotnējā bēr­nišķi idiotiskajā stāvoklī un dot vietu kam citam? . . .

Atkal paraudzījos uz mapēm ar izgriezu­miem, piecēlos un aplūkoju mašīnu zāli. Ma­pes lūgtin lūdz aizpildīt tajās tukšās vietas, bet mašīna, spēka pārpilna, nīkst. «MAS­KA VA-2» vairs nedraiskuļojas, neaizskar ci­tas valstis ar pareģojumiem, bet stāsta, ka pati savā zemē tā sasniedzot pārsteidzošus rezultātus. Nesaprotu . . . Vai patiešām pare­ģošanas mašīna var būt noderīga tikai ko­munistiem? Jeb es jau ķepurojos «psiholo­ģiskā kara» tīklos? …

Karsti. . . Briesmīgi karsti. Nevarēju vairs mierīgi nosēdēt, tādēļ devos uz pirmo stāvu, uz informācijas nodaļu. Tikko vēru durvis, skaļās, strīdīgās balsis uzreiz apklusa. Uz Jo­riki sejas aiz uztraukuma parādījās sarkani plankumi. Protams, viņš, kā vienmēr, atmas­koja mani.

—    Nekas, turpiniet vien … — es teicu un atsēdos uz brīvā krēsla. Tad, pašam negribot, skarbi piebildu: — Darbu pārtrauc .. . Tikko zvanīja.

—   Kas ir, kas noticis? — iesaucās Joriki. — Kā šodien gāja sēdē?

—   Nekā sevišķa. Kā parasts, pļāpāja, tas bija viss.

—    Nesaprotu . .. Jūs taču teicāt, ka neesat pārliecināts par politiskajām prognozēm?

—    Nieki. Pārliecības man ir atliku likām.

—    Kas tad ir? Viņi baidās paļauties uz ma­šīnu?

—    Tieši tā es arī pateicu. Tagad šie draugi paziņoja, ka nevarot paļauties uz to, kas vēl nav pārbaudīts.

—    Tad pārbaudīsim!

—    Tas nav tik vienkārši, kā liekas … — dzedri skan mana balss. — Tu, es redzu, pa­tiešām domā, ka politiku iespējams pareģot. Tas ir caur un cauri komunistisks domu gā­jiens.

Pat Joriki izbrīnījies iekoda mēli zobos. Kādēļ viņš klusē? Tās nav manas domas, es gribu, lai viņš runātu pretī, protestētu, dus­motos! Bet viņš klusēja, un es sprāgu vai no ādas laukā.

—    Vispār es nezinu . . . Ideja par nākotnes pareģošanu jau no paša sākuma nebija plika graša vērta . .. Piemēram, cilvēks tik un tā zina, ka viņš mirs, — kāda jēga viņam to pareģot?

—    Gribas izvairīties no nāves, ja tā nav vecuma rezultāts, — teica Kacuko Vada.

Šī meiča dažreiz liekas pats viduvējības iemiesojums. Bet reizēm viņa ir neparasti burvīga. Viņas izskatu bojā melna dzimum- zīmīte uz augšlūpas.

—    Bet ja nu uzzināsi, ka neizdosies izvai­rīties, ko tad? Būsi laimīga? … Kā tu domā, vai būtu līduši no ādas laukā, lai uzbūvētu mašīnu, ja jau iepriekš zinātu, ka strādāt tev tik un tā neļaus?

—          Vai viņi patiešām grib to panākt, sen­sei?

Jautā nemainīgā Joriki balss.

—           Uzspļausim viņu plāniem, palaidīsim mašīnu ar pilnu jaudu un noliksim viņiem priekšā gatavus rezultātus.

Soba, kā paradusi, viņam piebalso.

—           Rezultāti acīmredzot būs tādi paši kā Padomju Savienībā.

—    Vai patiešām? — jautāja Vada.

—    Kas par to, — atbildēja Soba. — Lai ir.

—           Ak tā? Hm … Diez vai jūsu vidū ir ko­munisti.

—   Ko jūs ar to gribat teikt, sensei?

Man apnika šī saruna.

—           … kā runā mūsu draugi komisijā. Man ir gluži vienalga.

Visi atviegloti iesmējās.

—    Es jau tā domāju!

—    Ai sensei, kā jūs izjokojāt mūs!

—          Vai tas, ka mums vairs neļaus strādāt, arī ir tikai joks?

Mīklaini vīpsnādams, es piecēlos. Man bija kauns pašam no sevis. Joriki sniedza man de­gošu sērkociņu, un es apķēros, ka turu pirk­stos cigareti. Pavisam klusi, lai sadzirdētu tikai Joriki, teicu:

—    Vēlāk uznāc otrā stāvā …

Joriki satraukts pavērās manī. Viņš lai­kam uzreiz saprata, kas man padomā .. .

—    Tu saproti? Kad es ar jums tur lejā ru­nāju, man pēkšņi atausa gaisma …

Cik baismi dūc ventilators!

—   Tā jau es domāju. Man arī nez kādēļ tas ienāca prātā.

—    Tad sāksim rīkoties. Ņem vērā, būs jāstrādā visu nakti. Es vēlos, lai pagaidām par to neviens nezinātu.

—    Protams.

Mēs noņēmām no plaukta mūsu mapes, iz­ņēmām no vākiem izgriezumus un sākām likt tos mašīnai saprotamā kārtībā. Mums va­jadzēja ievadīt izgriezumu saturu mašīnas «atmiņā».

—    Šī ideja jau sen nedeva man miera, taču es nekādi to nevarēju ar prātu apjaust. Rei­zumis man likās, ka mašīna pati sākusi dar­boties. Bet šodien, kad es minūtes desmit biju skatījies uz šīm mapēm, mana iztēle at­kal uzbūra visādas ainas. It kā tevi kaut kas ķircinātu, pazib, liekas, tūlīt tūlīt rokā būs … un viss pagaist.

—    Zemapziņā?