Сeturtais ledus laikmets

«Bez tam «MASKAVA-1» var pareģot jūsu zemei akciju cenu indeksus, kā arī ražošanas un patēriņa savstarpējo samēru. Taču mēs atturēsimies un necentīsimies izraisīt jūsu zemē ekonomiskas grūtības. Mūs vienmēr vadīs tikai viens mērķis — godīga, draudzīga sacensība.»

Trieciens bija tik spēcīgs, ka pat laikraksti sniedza vienīgi visnepieciešamākos komen­tārus. Ari citas «brīvās pasaules» valstis acīmredzot bija saņēmušas attiecīgas pro­gnozes un tāpat cieta klusu. Šī nožēlojamā klusēšana turpinājās diezgan ilgi. Taču val­dības nesēdēja vis rokas klēpī salikušas. Fi­nansistu aprindas piespieda rīkoties arī mūsu zemes valdību.

Vispirms, lai glābtu prestižu, arestēja vai­rākus komunistus — it kā par spiegošanu. Un beidzot pie mūsu Centrālā skaitļošanas teh­nikas zinātniskās pētniecības institūta iekār­toja laboratoriju — kā tika paziņots, — lai izveidotu savu oriģinālu pareģošanas ma­šīnu. Mani iecēla par šās laboratorijas vadī­tāju, un tas bija dabiski, tāpēc ka esmu la­bākais programmēšanas speciālists Japānā. Nu mana vēlēšanās piepildījusies, tagad varu ar visu sirdi nodoties pētījumiem, kas sais­tīti ar pareģošanas mašīnām.

Izgriezumi no ceturtās mapes …

Saskaņā ar paziņojumu «MASKAVA-1» klusē. Joriki ir mazliet parupjš, tomēr neno­liedzami spējīgs palīgs. Darbs ritēja raiti, un nākamā gada rudenī gandrīz viss bija pa­beigts, tā ka varējām uz televizora ekrāna parādīt, kā kādreiz saplīsīs glāze. (Parādības, kas saistītas ar dabas likumiem, samērā viegli demonstrēt.) Mēs vairākkārt izdarī­jām vienkāršus mēģinājumus, un ar katru reizi lielāka kļuva kā mana, tā mašīnas slava, un līdzi tai auga visdažādākās cerības. Es zinu, ka dažiem cilvēkiem šī mašīna ir bīs­tama. Kad mēģinājām pareģot zirgu skrieša­nās sacīkšu rezultātus, rīkotāji sacēla troksni un piespieda mūs pārtraukt darbu. Toreiz biju tik naivs, ka priecājos par savas mašī­nas briesmīgo reputāciju, taču tagad saprotu, ka toreizējais incidents bija pirmais nelaimi vēstījošais brīdinājums, ka galu galā mūs atstums pavisam. (Nezinu, uz cik balstiem turas pasaule, bet vismaz trīs no tiem droši vien ir tumsonība, analfabētisms un trulums.) Starp citu, toreiz mēs vēl virzījāmies kalnup un es loloju visrožainākās cerības. Nezinu, kādēļ, bet mani sevišķi mīlēja bērni; es bieži figurēju krāsaino komiksu lappusēs, kurās bija attēlots, kā es, robotu pavadīts, nāku no savas CZP institūta laboratorijas (īstenībā mašīna sastāv no vairākām metāla kastēm, kas izvietotas «E» veidā apmēram septiņdes­mit kvadrātmetru lielā laukumā, taču komik­sos, redzams, nākamo gadsimtu notēlo jumam

roboti vajadzīgi ka ēst) un pieveicu visādus neģēļus.

Beidzot mašīna bija noregulēta, un pienāca laiks sākt to vingrināt un apmācīt. Bez izglī­tības un dzīves pieredzes cilvēks pat ar sa­vām smadzenēm nekur neder. Tāpat ir ar mašīnu. Nepieciešama pieredze, jo tā ir sma­dzeņu barība. Bet mašīna nespēj staigāt pa ielām un uzturēties sabiedrībā; tādēļ cilvē­kiem jākļūst par šīs mašīnas rokām un kā­jām, visur jāskrien un jāvāc tai informācija. Apnīkstošs darbs, kas patērē milzumu spēka un naudas.

(Ņemot vērā mūsu institūta profilu, kā arī «MASKAVAS-1» pareģojumu psiholoģisko ietekmi, informācija attiecās galvenokārt uz ekonomikas jautājumiem.)

Mašīnas spēja apgūt informāciju ir neiero­bežota. Visu, ar ko mašīnu baro, tā pienācīgi pārstrādā un kaut kur noglabā. Kad kāda no mašīnas «sistēmām» ir pietiekami apgādāta, no attiecīga punkta jāpienāk signālam. Kopš šā brīža «sistēma» spēj pati izstrādāt sev pro­grammu.

Kādudien tika saņemts pirmais signāls. Tas nozīmēja, ka mašīna apguvusi visas dabas parādību funkcionālās sakarības, ko izsaka ar līkni. Es nekavējoties pārbaudīju. Noteicu mašīnai uzdevumu — parādīt uz televizora ekrāna, kā četrās dienās ūdenī izaug zirnis. Mašīna ar uzdevumu tika galā teicami. Va­rēja vērot, kā asns stiepjas garumā, līdz

sasniedz septiņus centimetrus. Tālākā attīs­tība norisinājās ātri. Par godu šai dienai es oficiāli nosaucu mašīnu par «KEIGI-1».

Laiks aizvērt trešo mapi un paņemt ce­turto. Situācija pēkšņi krasi mainās.

4

Pareģošanas mašīnas radīšanu nolēmām at­zīmēt ļoti svinīgi. Kādu uzdevumu tai dot vispirms? Izsūtījām anketas, sarīkojām pār­runas. Sāka strādāt speciāla komisija, žurnā­listi gaidīja savu kārtu. Pēkšņi pienāca ziņa, ka iedarbināta «MASKAVA-2».

Šis jaunums slēpa sevī ļaunu joku. Man šo faktu paziņoja agri no rīta pa telefonu no kādas redakcijas.

Stāsta, ka šī «MASKAVA-2» jau esot kaut ko pareģojusi. Tā paziņojusi, ka nākotne no­teikti piederot komunistiskajai sabiedrībai. Nu, kā? Ko jūs par to domājat, sensei? …

Man tas viss šķita gaužam uzjautrinoši, un es neviļus iesmējos. Starp citu, nekā smiek­līga tur nebija. Raudāt vajadzēja, nevis smie­ties, — ne jau bieži gadās dzirdēt ziņas, no kurām dabū vēdergraizes.

Institūtā par to vien runāja. Es jutos nožē­lojami. Ne jau tikai tāpēc, ka mūsu mašīnai nelaimējās. Piedevām mani vēl sagrāba kaut kādu lielu nepatikšanu priekšnojauta.

Jaunie līdzstrādnieki sprieda:

—          Mašīnai nav jāpareģo tādas banālas lietas.