Сeturtais ledus laikmets

—    Nē, nekas neiznāks, — garais sacīja. — Man šis projekts neliekas izdevies. Pārāk liels risks. Šo problēmu iespējams saistīt ar politiku, jūs saprotat…

Viņš iesmējās, sakniebis lūpas, un viņa omulīgajiem, skaļajiem smiekliem piebalsoja pārējie komisijas locekļi. Nesapratu, kas bija smieklīgs. Garastāvoklis man bija galīgi sabojāts.

—    Nu redzat, jūs nesaprotat. Tas taču ir tikpat kā atzīt «MASKAVAS-2» uzvaru! _

—   Patiešām! To viņi tikai grib panākt. Acis jātur labi plati vaļā …

Visi atkal iesmējās. Tā tik bija komisija! Salasījies kaut kāds idiotu bars. Starp citu, es vairs negribēju strīdēties. Politiku nevaru ciest ne acu galā. Ja nu par nederīgu atzīts pirmais projekts, tad tā vietā tūlīt jāizvirza cits. (

—    Tad paliksim pie otra projekta? Iedzī­votāju nodarbinātība pēc pieciem gadiem, nemainoties naudas apgrozībai…

—    Tas arī neder, — garais iebilda un pa­skatījās uz pārējiem locekļiem, it kā gaidī­dams viņu atbalstu.

—    Nu, zināt, tādu jautājumu, kas nebūtu saistīti ar politiku, laikam vispār nav.

—    Jūs tā domājat?

—    Un jūs?

—    Mēs gribētu, sensei, lai jūs par to pa­domātu … Mums trūkst jebkāda priekšstata par to, ko var vai nevar veikt ar pareģoša­nas mašīnu …

—          Nu labi, bet trešais projekts? Prognoze par kārtējo parlamenta vēlēšanu rezultā­tiem …

—    Prātu var zaudēt! … Šis taču ir visne­iespējamākais no visiem jūsu projektiem!

—    Piedodiet, — sarunā iejaucās komisijas loceklis, kurš visu laiku bija klusējis. — Es nekā nevaru saprast vienu… Atkarībā no tā, vai cilvēks zina vai nezina pareģojumu, viņš, saprotams, izturas dažādi. Bet, ja šo pa­reģojumu dara zināmu atklātībai, vai tas vairs piepildās?

—    Jau divdesmit reižu to visu esmu skaid­rojis iepriekšējai komisijai, — es atbildēju.

Acīmredzot mans tonis nebija visai laipns, jo lektora lomu steigšus uzņēmās Tomojasu.

—    Tādā gadījumā izdara jaunu pareģo­jumu, kurā ir ņemts vērā, kā cilvēki rīkojas, zinot pirmo pareģojumu. Tas ir, tiek izdarīts otrs pareģojums … Ja nu arī to publicē, tad izdara trešo pareģojumu… un tā, cik vien vajag, līdz bezgalībai… Beidzamais būs tā saucamais maksimālās pakāpes pareģojums. Uzskata, ka kvalitātei atbildīs vidējais arit­mētiskais lielums no pēdējā un pirmā pare­ģojuma.

Stulbais klausījās un, pagriezies pret mani, māja ar galvu, visādi izrādīdams savu sa­jūsmu.

—    Redzi nu, kas to būtu domājis! . . .

Institūta direktors neizturēja.

—          Paklausies, Kacumi-kun, — viņš čuk- steja man pie auss. — Varbūt vajadzētu ņemt kaut kādas dabas parādības?

—    Ar laika prognozēm lai nodarbojas me­teorologi. Tas taču ir pavisam vienkārši, lai pieslēdz savas skaitļošanas mašīnas pie mū­sējām, un tas ir viss.

—   Es jau arī saku, varbūt ņemt kaut ko sarežģītāku.

Es klusēju. Tik tālu pazemoties nevarēju. Kā es vēlāk izskaidrotu Joriki un citiem dar­biniekiem? Vai varu viņiem teikt, ka visa informācija, ko bijām savākuši pusgada laikā, nav ne plika graša vērta? Nestrīdas taču par to — ir vai nav labi nodarboties ar dabas parādību pareģošanu. Svarīgi ir zināt, kurp virzīs mūsu auklējuma — pareģošanas mašī­nas iespējas?

Sēdi beidzot, nolēma, ka man, ņemot vērā visus aizrādījumus un ierosinājumus, līdz nākamajai sēdei jāsagatavo jauns projekts. Pēc tam komisijas sēdes notika katru nedēļu; dalībnieku skaits tajās kļuva arvien ma­zāks, kamēr ceturtajā sēdē neieradās trīs — Tomojasu, es un tas izstīdzējušais tips. Gluži dabiski. Vienīgi pavisam aprobežots cilvēks nebūtu miris nost aiz garlaicības mūsu apni­cīgajās sapulcēs, kas līdzinājās nopratināša­nai ar mājieniem un līdz galam neizteiktām domām.

Joriki jau paša sakuma atklāti protestēja pret komisijas locekļu nostāju. Viņš uzskata, ka tā ir aizbildināšanās, ka patiesībā viņi baidās no politiskām prognozēm. Kaut arī Jo­riki neslēpj savu neapmierinātību, viņš tomēr ir lielisks darbinieks. (Tikko būs izdevība, es noteikti viņam pierādīšu, cik augsti viņu vēr­tēju.) Tagad mēs visi vaiga sviedros izstrā­dājām programmas projektu, kas būtu pa prātam komisijai. Dažreiz pirms sēdēm iz­nāca strādāt arī naktīs.

Jo ilgāk strādājām, jo vairāk pārliecinājā­mies, ka nav nemaz tik daudz lietu un parā­dību, kas nebūtu saistītas ar politiku. Šķiet, ka tādu vispār nav. Pieņemsim, ka gatavoja­mies izdarīt pareģojumu par apstrādājamās zemes platību. Šis jautājums tūlīt jāsaista ar problēmu par šķirisko noslāņojumu laukos. Aplūkosim jautājumu par automaģistrāļu tīklu valstī pēc vairākiem gadiem, un atkal nepieciešams skart ar valsts budžetu saistī­tas problēmas. Nav nozīmes uzskaitīt citu pēc cita visus piemērus, bet visus divpadsmit manis iesniegtos projektus noraidīja.

Galu galā es biju pavisam nomocījies. Ar politiku ir tāpat kā ar zirnekļa tīklu — jo vairāk centies no tā izkļūt, jo ciešāk tas tevi apvij. Es ne vienmēr esmu vienisprātis ar Joriki, bet vai patiesi nav pienācis laiks at­spēlēties?

Šodien es demonstratīvi devos uz sēdi ar tukšām rokām. Lai negaida no manis nekā­dus projektus. Pie tam es neaizmiršu atgā­dināt Joriki:

— Ņem vērā, es uzspļauju politikai. Ne ta kā tu.