Сeturtais ledus laikmets

Atpakaļceļa vairs nav. Tagad tikai uz priekšu.

—    Tātad tu domā, ka viss nokārtosies?

Bet, tikko šī banda uzzinās, ka esam ķērušies pie sievietes, tā var ziņot par mums. Tā ir gatava pat uz slepkavību …

— Ja sēdēsim, rokas klēpī salikuši, aizdo­mas tik un tā kritīs uz mums. Tas notiks agri vai vēlu. Ir tikai viens glābšanās ceļš — uz­brukt pirmajiem. Mums nav obligāti pašiem jāsatiek šī sieviete. Komisija aizsūtīs viņai pakaļ mašīnu, viņu slepus pa sētas pusi izve­dīs no policijas telpām un atgādās uz hospi­tāli. Starp citu, tas būs diezgan interesanti — pareģot nākotni tādam radījumam.

Man trūka stingra pamata, uz kā balstīties, zuda jebkurš priekšstats par nākotnes per­spektīvām, un es nezināju, kas būtu darāms. Gluži kā nemākulīgs velosipēdists nemet mieru, iekāms nav lauzis sprandu, ari es, ilgi nedomādams, piezvanīju komisijas loceklim Tomojasu. Viņš bija ļoti laipns — pastāstīja, ka par mūsu darbu interesējoties arī augstā­kās aprindās. Uzklausījis mani, viņš vēlīgi piebilda, ka atļauju līķa stimulācijai varot iztulkot ļoti plaši, lai nerēķinātos ar arestēto. Viņš tūlīt dabūjis Statistikas pārvaldes priekšnieka atļauju. Tad viņš apjautājās, kā mums veicas. Izvairīgi atbildēju, ka iegūti in­teresanti rezultāti, un palūdzu, lai sievieti pārvestu no policijas uz Centrālās apdroši­nāšanas sabiedrības slimnīcu pie profesora Jamamoto, nepieminot viņas klātbūtnē mūsu Skaitļošanas tehnikas institūta laboratoriju. Tomojasu tūlīt piekrita. Viss gāja tik gludi, ka sāku uztraukties. Man šķita, ka tas liecina par mūsu straujo gaitu pretī bezdibenim…

Gaidīdams, kamēr sievieti nogādā pie pro­fesora Jamamoto, es uzdevu mašīnai no jauna izanalizēt līķa stimulācijas rezultātus un sadalīt tos vispārējās pazīmēs, kādas rak­sturīgas cilvēkiem vispār, un atsevišķās, at­tiecīgam indivīdam piemītošās pazīmēs. Ja mašīna ar to tiks galā, būs ļoti izdevīgi. Tad turpmāk cilvēka personību varēs atveidot, balstoties tikai uz atsevišķām īpašībām, pie­vienojot tās jau iepriekš dotajām, vispārē­jām Mašīna vēl nebija pietiekami attīstīta, lai veiktu tādu darbu, tādēļ uz panākumiem daudz necerēju, tomēr tā tika galā negaidīti ātri. Acīmredzot specifiskais elements …, mainīgais lielums personības formulā nebūt nav tik sarežģīts, kā es biju iedomājies. Gan­drīz visu specifisko organismā var diezgan droši novirzīt uz fizioloģiskām īpatnībām, pat pie smadzeņu biotiku standartiem iespējams tikt ar vienkāršu reakciju analīzi, kas iegūta no tūkstoš paraugiem, stimulējot apmēram divdesmit smadzeņu garozas centrus. Brīniš­ķīgs materiāls! Pats taisni lūgtin lūdz, lai to iesniedz komisijai. Es liku iespiest pamatno­teikumus par raksturīgāko pazīmju analīzi. Iznāca viena lappusīte teksta sīkā salikumā. Vesela virkne parastu medicīnas terminu un vārdu no japāņu valodas mācību grāmatas. Šķiet, ka tajā ietverts tieši tas, ko mēs sau­cam par individualitāti.

—    Paklausies, Joriki-kun, pievienosim šai lapiņai kādu piemēru no prakses un iepazīs­tināsim ar to kārtējā sēdē komisiju.

—    Protams, to var. Bet šīs komisijas mums tagad vairs nav nekāda problēma. Cilvēka likteņa pareģošanas ideju viņi taču pieņē­muši.

—   Nekā tamlīdzīga. Ir dota tikai neofici­āla piekrišana.

—   Tas ir viens un tas pats. Atcerieties, kā pret mums izturējās agrāk …

—    Jā, tā nu gan ir . ..

Piezvanīju profesoram Jamamoto. Sieviete vēl nebija atvesta. Stāstot viņam, ka esam sastādījuši nolikumu par raksturīgāko pa­zīmju analīzi, nevarēju apslēpt savu satrau­kumu. Palūdzu pasaukt pie telefona Kacuko Vadu un nodiktēju nolikuma saturu, lai viņa to ievadītu diagnostikas mašīnā. Joriki atnesa kafiju. Dzerdami saldo kafiju un skalo­dami ar to no nemitīgas smēķēšanas iekai­sušos kaklus, spriedām par jauno, vareno pareģošanas mašīnu «MASKAVA-3». Šo ma­šīnu uzbūvēja nesen, un par to klīda visda­žādākās baumas. Acīmredzot tā sistemātiski sniegs prognozes komunistisko un neitrālo bloku valstīm, kas aizņem vairāk nekā pusi zemeslodes teritorijas. Tas ir dižens piemi­neklis viņu pārākumam, ar ko viņi tik ļoti lepojas. Šā monumenta ēna laikam gan snie­dzas tālu pāri manas laboratorijas robežām. Kad to iedomājos, sajūtu savu niecību. Tur, pie viņiem, pareģošanas mašīna ir viens no valsts balstiem, bet pie mums tā ir tikai žurku slazds, ar ko noķert kādu slepkavu, un pats mašīnas radītājs skraida šurpu turpu uz labu laimi, cenzdamies tikt vaļā no žurkām, kas viņam ieķērušās kājā.

Kļūstu arvien nemierīgāks. Pagājis jau ilgs laiks, bet neviens vēl neziņo, ka sieviete būtu atvesta. Varbūt vēlreiz piezvanīt Tomojasu?

—    Es, sensei, lieku visas cerības uz šo žurku slazdu. Sakiet, ko gribat, bet to izvēlē­jās pati mašīna. Un mašīna — tā ir loģika.

—    Es ir nedomāju atsacīties …

Zvana Tomojasu un ziņo, ka sieviete jau aizvesta no policijas. Bet slimnīcā viņas vēl arvien nav. Nemiers manā sirdī aug.

Var redzēt, ka arī Joriki uztraucas.

, Viņš staigā apkārt mašīnai, ielūkojas tās mezglos un bez apstājas runā.