Сeturtais ledus laikmets

Šī saruna sākās jau iepriekšējā vakarā. Sieva bija uzzinājusi, ka ir mātes cerībās, un jautāja man, vai neizdarīt abortu. Liekas, sie­vietes dievina tādas sarunas. Tieši par šādu tematu es nesen biju nejauši sācis runāt ar Vadu Kacuko. (Starp citu, tagad es šaubījos, vai tas notika nejauši.) Sieva taču labi zināja, ko es domāju. Ja būtu atkal ārpusdzemdes grūtniecība, līdzēt varētu vienīgi ārsts, no ru­nām nebūtu nekāda labuma. Bet sieva gri­bēja parunāties, pastrīdēties. Ļoti labi sa­pratu viņu, taču man šķita muļķīgi kult tuk­šus salmus. Nevaru teikt, ka negribētu bērnu, bet nevaru arī teikt, ka gribētu. Bērnus ne­dzemdē, viņi piedzimst.

… Ārsts bija teicis, ka šoreiz grūtniecība ir normāla, taču būtu labāk, ja izdarītu abortu. Tādā jautājumā pieņemtais lēmums neko nenozīmē, pieeja no morāles un tiku­mības viedokļa acīmredzot ir vienīgi satrauk­tas iztēles sekas. Patiešām, lai cik grūti ir novilkt robežu starp abortu un bērna slepka­vību, taču vēl grūtāk ir noteikt robežu starp abortu un pretapaugļošanās līdzekļiem. Cil­vēks ir būtne ar nākotni, slepkavība ir ļau­nums, jo atņem cilvēkam šo nākotni, tomēr nākotne vienmēr un visur ir tagadnes ēna. Kas atbildēs, kāda nākotne gaida tos, kam nav pat šīs tagadnes? Aizbildināšanās ar at­bildību būtu bēgšana no īstenības.

«Tātad tu domā, ka vajadzētu taisīt abortu?» — «Es neko nedomāju. Teicu tikai, lai tu rīkojies pēc saviem ieskatiem.» — «Bet es gribu zināt tavas domas.» — «Man nav savu domu. Man ir vienalga…» Strīds, pro­tams, ir muļķība. Taču izvairīšanās no strīda ir tāda pati nožēlojama izmānīšanās. Vai pa­tiešām par tuviem var saukt tos cilvēkus, kas tik bezjēdzīgi ievaino viens otru? Biju pārliecināts par savas loģikas pareizību, paš­pārliecināti domāju, ka viss vienmēr notiek saskaņā ar maniem uzskatiem. Tā arī šoreiz, kad sieva pēkšņi, saņurcījusi katalogu, pie­cēlās un aizgāja, es paliku sēžam, izdzēru vēl glāzi viskija un pēc mirkļa jau visu biju aizmirsis.

Joriki vārdi par to, ka mans bērns, iespē­jams, kļuvis par zemūdens cilvēku, acumir­klī satrieca pīšļos manu pašpārliecinātību. Mans bērns, kam nevajadzēja nākt pasaulē, no melnā ūdens nekustīgi raugās uz mani… Tumšās spraugas pakaklē — tās ir žaunas … Ausis kā visiem cilvēkiem, bet plakstiņiem jākļūst citādiem … Melnajā ūdenī cilājas baltas rokas un kājas … Mans bērns, kam nevajadzēja nākt pasaulē … Bērns, kuru biju radījis un kura dēļ, sakrustojis kājas uz spilvena, pašapmierināti strīdējos ar sievu … Tā vakara laiskais pašapmāns un trulā paš­pārliecinātība bija pārvērtusies par atrie­bību, kas tagad kā melni mākoņi savilkās pār paša galvu… Tagad man un sievai nebūs vairs savstarpēju pārmetumu. Turpmāk brūces saņemšu vienīgi es. Līdz mūža galam sieva mani biedēs ar varmācīgi starp dzīva­jiem atstātā bērna rēgu, un, jo izmisīgāk aiz­stāvēšos, jo sāpīgāki būs sitieni, bet, ja mē­ģināšu glābties bēgot, man tik un tā visur no ūdens pretī raudzīsies nekustīgas, plati ie­plestas acis . . .

Es aprāvu smieklus.

—    Tā taču nevar… — noteica Joriki, cieši vērodams manu sejas izteiksmi. — Ja jūs pats nepārliecināsieties . . .

—   Saprotu. Paldies tev, tagad, man šķiet, es zinu, kas jādara . ..

—    Kas tad?

—  'Parunāsim par to, kad atgriezīsimies.

Joriki pētījoši paskatījās manī, pagrozīja

krūšu kabatā zīmuli un gāja izslēgt mašīnu.

—    Ko? Visu laiku pierakstīts?

—    Jūs, sensei, taču nelikāt izslēgt… — Joriki pasmaidīja. Viņš norādīja uz skaņu ieraksta skalu. — Ja nu kaut kas atgadītos, tas mums būs testamenta vietā.

Zāli piepilda tikko dzirdama klusuma elpa. Kā vienmēr, mašīna liekas citādāka nekā pa­rasti. Sajūta ir ļoti nepatīkama: šķiet, ka, mil­zīgu rīkli atpletusi, aiz tās blokiem gaida nā­kotne. Pēkšņi nākotni ieraudzīju nevis kā sausu shēmu, kā līdz šim, bet kā briesmīgu nezvēru, kam ir pašam sava, no tagadnes ne­atkarīga griba.

Programmēšana

nav

nekas cits

ka kvalitatīvas

realitates

par vēršana

kvantitatīva

realitate.

Nakts bija klusa un tveicīga. Pirkststarpas kļuva mitras no sviedriem, it kā rokās būtu cimdi. Zvaigznes neredzēja, pa mākoņu spraugu izlīda zilgansārts mēness. Iegājām sargmājiņā, un Joriki kādam piezvanīja. Sargs, it kā tieši mūs būtu gaidījis, steidza attaisīt augļu sulas burku. Viņa iztapība bija pretīga.

—   Sazvanījies? — uz labu laimi pajau­tāju.

—   Jā, viss kārtībā, — smaidīdams atbil­dēja Joriki. — Iesim.

Mēs nepārmijām vairs ne vārda. Sekotāju pie vārtiem nemanīja. Devāmies uz tramvaja pusi, un drīz vien mums izdevās noķert tak­sometru. Apsēdos un steidzīgi bāzu roku ka­batā, lai izņemtu kabatlakatu, taču nepa­guvu: man no degungala nopilēja sviedru lāse. Joriki teica šoferim:

—    No Cukudzi brauksim garām Harumi līdz tiltam, uz divpadsmito celtniecības ie­cirkni. Jūs zināt? Tas ir Joroi tilts … Tūlīt aiz tā tilta …