Сeturtais ledus laikmets

Pa tiltiņu virs mūsu galvām, sandalēm klaudzot, šurp un turp soļoja cilvēks baltā virsvalkā. Viņš apstaigāja un pierakstīja apa­rātu mērījumus. Mums viņš nepievērsa uz­manību, bet, kad Jamamoto kungs uzsauca: «Harada-kun!» — atskatījās un apbrīnojami laipni uzsmaidīja.

—   Harada-kun, pēc tam atver mums trešo kameru!

—    Klausos, tur viss jau sagatavots.

Jamamoto kungs pamāja.

—    Ieiesim pagaidām manā kabinetā, — viņš teica un sāka staigāt pa centrālo tiltiņu.

—   Skatieties, skatieties! … — satverdams mani aiz elkoņa, čukst Joriki.

Taču es bez aicina juma nenolaižu acis no baseiniem, kam ejam garām.

Pirmajā baseinā redzamas divas milzīgas zemūdens žurkas — tēviņš un mātīte. Tās ne ar ko neatšķiras no parastajām lauku žur­kām, tikai kakla apakšdaļā, kur retāka spalva, atveras un aizveras bālgansārtas spraugas, bez tam acīs krīt krūšu forma, kas atgādina nelielu mucu. Ūdenī viņas kustējās apbrīnojami veikli, pie tam peldēja ne tikai kā suņi, irdamies ar ķepām kā sauszemes dzīvnieki, bet kā garneles, spēji saliecot un iztaisnojot rumpi. Taču grauzējiem piemīto­šos instinktus viņas acīmredzot nebija zaudē­jušas: kāda žurka uznira virspusē, ieķērās peldošā koka gabalā un, grauzdama to, lēni, vēderu uz augšu pavērsusi, atgriezās dzi­ļumā. Cita žurka grasījās mesties man virsū, tik tikko neuzgrūdās baseina stiklam, bet pē­dējā brīdī veikli pašāvās sānis un, pavērusi muti, izkārusi sarkano mēli, palika stāvam, blenzdama manī ar lielām, apaļām acīm.

Divos nākamajos baseinos arī bija žurkas. Bet ceturtajā atradās zaķi. Gluži pretēji žur­kām, tie kā nedzīvi, ar salipušu spalvu pār­klāti maisi nekustīgi karājās ūdenī pie paša dibena. Jamamoto kungs pabungāja ar nagu pa stiklu un teica:

— Ar zālēdājiem pagaidām nekas prātīgs neiznāk. Pārāk specifisks enerģijas asimilāci­jas paņēmiens . . . Pirmo paaudzi vēl kaut kā

izdodas izaudzēt, bet, sākot ar otro, viss saiet grīstē.

Mēs devāmies augšā pa dzelzs kāpnēm un nonācām pie kameras, kas bija piekārta pie griestiem un izskatījās pēc kastes. Uz kame­ras sliekšņa es instinktīvi pagriezos. Tieši tajā brīdī baseinā, kas bija preču vagona lie­lumā un atradās pie attālākās sienas, sakul­dams ūdeni, smagi nosēkdamies, iznira mil­zīgi liels, melns dzīvnieks ar spīdīgu spalvu. Tā bija govs.

— Iespaidīgs skats, vai ne? — aizvērdams durvis, ar smaidu iejautājās Jamamoto kungs. — Ar zālēdājiem to pašu var panākt, ja nežēlo mākslīgo barību. Govis dod gaļu un pienu, tādēļ mākslīgās barības ražošana plašos apmēros ir izdevīga. Vienīgi slaukša­nas aparāti ūdenī nedarbojas. Pagaidām lie­tojam nelielus vakuuma sūkņus, bet tā, pro­tams, nav izeja … — Viņš pagriezās pret sienas ledusskapi, paņēma porcelāna krūzi un ielēja glāzē pienu. — Nogaršojiet, lūdzu. Silts, tikko slaukts piens. Gandrīz neatšķiras no piena uz sauszemes. Jāatzīmē gan, ka analīzes rāda augstāku sāls saturu, bet tas nav no piena, — slaucot pienam piejaucas klāt jūras ūdens. Galvenais, ka piens ir svaigs.

Lai viņu neapvainotu, vienā rāvienā iz­dzēru glāzi tukšu. Piens bija garšīgāks nekā mājās. Acīmredzot labās barības dēļ. Pēc tam mani piesēdināja pie galda. Jādomā, tas ir lielisks paņēmiens, kā izkausēt sastinguma ledu, — vispirms pacienā ar pienu un tikai tad piedāvā apsēsties. Ja tā ir spēle, tad mans partneris ir īsts aktieris.

—    Ir jau vēls, jūs droši vien esat nogu­ris .. . Mēs te esam pieraduši pie nakts darba, — teica profesors Jamamoto.

Viņš stāvēja, savijis uz krūtīm savus res­nos pirkstus un pagriezis muguru pret stendu ar mikroskopu un dažādiem ķīmijas aparā­tiem. Viņa pirkstus klāja reti, cieti mati, gluži kā sukas, ar ko tīra mājas kaķus un su­ņus. Man aiz muguras atradās augsts grā­matu skapis un aizslietnis, aiz kura varēja redzēt gultas galu.

—   Nekas, arī mums bieži vien iznāk no­sēdēt stipri vēlu.

—   Nu protams, jūs esat ļoti noslogoti. .. Bet pats mūsu darbs ir tāds, ka mums neek­sistē ne diena, ne nakts. Liktenis, nekā nevar darīt! Plēsoņas galvenokārt ir nakts dzīv­nieki. Varētu izlīdzēties ar mākslīgo apgais­mojumu, bet suņi mums jādresē zem klajas debess, un dienā tas nav izdarāms. Mēs taču slēpjamies, lai svešas acis neieraudzītu …

—    Jūs slēpjaties?

—    Protams, slēpjamies, — viņš apstipri­nāja, labsirdīgi pasmīnēdams. — Bet jums mēs vēlāk parādīsim, ja atliks laiks … Kā tad ir ar pienu? Varbūt ieliet vēl vienu glāzi? Joriki-kun, varbūt tev?

Izbrīnījies paskatījos uz Joriki. Ar vien­kāršiem paziņām tā nesarunājas, pat ņemot vērā, ka Jamamoto kungs ir draudzīgs un sabiedrisks cilvēks. Tomēr Joriki nemaz ne­slēpa, ka viņš šeit nav svešinieks. Viņš at­balstīja profesoru.

—    Dzeriet, sensei! Pienā ir Tokijas līča ūdens, bet tas ir sterili tīrs. To šeit izfiltrē un pēc tam mākslīgi rada no jauna …