Сeturtais ledus laikmets

—    Es jums parādīšu maketu. — Jamamoto kungs piecēlās un no skapīša blakus grāmatu skapim izvilka ādas rulli. Sacēlās putekļi. — Te nu gan es nevaru lepoties ar sterilu tīrību … Paskatieties, lūdzu. Tas ir viens no laboratorijas iecirkņiem vertikālā griezumā. Virs tā ir jūra . .. Līdz ūdens līmenim ir ap­mēram divsimt metru, vai ne? Ūdens tek pa šīm caurulēm. Filtrus darbina spiediens, tiek izmantots ūdens dabiskais spiediens. Caurlai­des spēja ir ap astoņi tūkstoši kilolitru mi­nūtē. Bez tam ir vēl divi rezerves filtri, katrs divtūkstoš kilolitru. Bet rūpīgi izfiltrētā ūdenī acīmredzot tiek izjaukts kaut kāds dabisks līdzsvars, un tas traucē organismu normālu attīstību. Starp citu, zūd asimilācijas spēja, rodas alerģiskas slimības. Tādēļ šeit, lejā, iz­filtrētajam ūdenim tiek pievienotas dažādas organiskas un neorganiskas vielas, lai tā sa­stāvu tuvinātu dabiskajam jūras ūdenim. Tā mēs pēc vajadzības varam atveidot Sarkanās jūras, Antarktikas jūru un Japānas jūras līča ūdeni. Pie mums, piemēram, pētī, kādas jūras ir vispiemērotākās cūkkopībai.

—    Šeit var pēc sirds patikas mieloties ar cūkgaļas sasumi, — piebilda Joriki.

—     Gluži pareizi. Cūkgaļa pie mums ir se­višķi garšīga. Daži gan, kas nav pieraduši, jūt pret to pretīgumu. Bet tā ir daudz garšī­gāka par liellopu gaļu. Kad esi pieradis, grūti bez tās iztikt. Gribat pagaršot?

—     Nē. Tagad ne. — Man šķita, ka viņi norunājuši mani izmuļķot, un es saskaitos. — Es gan atzītu par labāku, ja vien iespē­jams, bez kavēšanās ķerties pie galvenā jau­tājuma … — Tūlīt pats pamanīju, ka ne­esmu visai pieklājīgs, taču atpakaļceļa vairs nebija, un es turpināju, lai notiek kas notik­dams: — Nezinu, kā lai atvainojos. Uzkritu jums kā sniegs uz galvas tik nepiemērotā laikā… Ceru, ka Joriki jums ir paskaidro­jis, kādēļ esam ieradušies?

—    Jā, dzirdēju, ka jūs interesējoties par mūsu pētījumiem … Bet tam taču nav nekā­das nozīmes, lūdzu, neuztraucieties. Šeit esam pilnīgi izolēti no ārpasaules, un jūs, sensei, nevarat pat iedomāties, cik patīkami ir parunāties ar tādu cilvēku kā jūs… Dzī­vojam gandrīz pašā Tokijas centrā, bet ar cilvēkiem tiekamies ļoti reti. Grūti ir dabūt atļauju.

—    Atļauju iziet ārā no šejienes?

—    Nē, atļauju apmeklēt mūs.

—    Vai tad šī nav valsts laboratorija?

—    Protams, ka nav! Ja tā piederētu valstij kā jūsējā, vai tās darbību varētu saglabāt noslēpumā? Tiesa, tad nebūtu arī tāda stingrība. — Viņš pastiepa pret mani savu milzīgo roku, it kā atvairīdams manu jautājumu. — Nē, to es jums nevaru teikt. Taisnību sakot, es pats ne visai labi zinu, kas tā par organizāciju, kam pieder mūsu labora­torija . . . Bet šai organizācijai ir milzu spēks! Man ir tāda sajūta, it kā tā turētu savās ro­kās visu Japānu. Bet, tā kā pilnīgi paļaujos uz šo organizāciju, man nav vajadzība izzi­nāt un precizēt to, kas uz mani neattiecas.

—    Tādā gadījumā to zini tu, — es teicu Joriki.

•— Es? Ko jūs!

Joriki pārlieku izbrīnījies savilka uz augšu uzacis un papurināja galvu, bet es ievēroju, ka viņa seja pauž līdzšinējo mieru.

—   Tas ir savādi, — es teicu. — Kā tu iz­gādāji man atļauju?

—    Protams, ar manu palīdzību, — paskaid­roja Jamamoto kungs, smaidot atsegdams garus, retus zobus. Viņam, liekas, bija pa prātam, ka saruna kļūst tik raita. —■ Kā cil­vēks no malas varētu zināt to, ko nezinu pat es, kas tomēr esmu atbildīga persona! Gluži vienkārši, zinu, pie kā ir jāiet, un at­ļauju jums sadabūju bez grūtībām.

—    Saprotu …

Taču manās rokās bija vēl viena kārts, es nojautu, ka tas ir trumpis, un tādēļ nestei­dzīgi, izbaudīdams pats savu satraukumu, liku to galdā:

—    Tātad, kad Joriki-kuns pirmo reizi uz­zināja par šo laboratoriju, arī viņam, lai to apskatītu, vajadzēja dabūt atļauju no kādas trešās personas . . . Citādi nevar būt…

Joriki pavēra muti, lai kaut ko teiktu, taču Jamamoto kungs aizsteidzās viņam priekšā.

—    Gluži pareizi, — viņš sacīja. — īsumā jums paskaidrošu, kas par lietu. Lai tā būtu tāda kā instrukcija apmeklētājiem. Kā jau teicu, darbs šajā laboratorijā notiek slepeni. Glabāt to noslēpumā ir svēts pienākums ik­vienam cilvēkam, kas zina par tās darbu, ne­atkarīgi no tā, vai viņš ir līdzstrādnieks vai apmeklētājs. Protams, nav tāda likuma, kas to garantētu. Mēs neprasām arī apzvērēt to ar parakstu un zīmogu. Formāli neviens ne ar ko nav saistīts. Toties ļoti stingra ir at­lase. Mēs rādām laboratoriju tikai tiem, kam pilnīgi uzticamies. Tādēļ arī šīs saistības gan­drīz nekad netiek pārkāptas.

—   Jūs teicāt — gandrīz? Tātad ir arī iz­ņēmumi?

—    Kā lai jums to izskaidro … Tā kā cil­vēkiem nekas nav zināms par mūsu darbu, var pieņemt, ka tādi gadījumi vispār nav bi­juši, vai ne? Tomēr kādreiz pa ausu galam dzirdēju, ka viens no mūsu darbiniekiem, rupjš un neaptēsts cilvēks, dzērumā esot iz­pļāpājies. Par to viņš saņēma stingru sodu.

—    Viņu nonāvēja?

—          Nē, kādēļ tad tā. . . Zinātne iet uz priekšu. Nav obligāti jānonāvē. Var atņemt cilvēkam atmiņu. Ir ari citi paņēmieni.