Сeturtais ledus laikmets

—    Zinu. Bet, ja esam nolēmuši braukt, vai nav vienalga, cik ir pulkstenis? Nedrīkst aiz­mirst arī, ka līdz komisijas sēdei atlikušas vairs tikai trīs dienas, un, ja gribam iesniegt Tomojasu kungam mūsu projektu, tad dar­bam paliek tikai vēl rītdiena.

—    Tā jau ir, bet diezin vai viņiem patiks, ka ierodamies tik vēlu? Un varbūt vispār tur neviena nebūs.

—    Nekā tamlīdzīga. Laboratorijas direk­tors Jamamoto kungs tieši mūsu dēļ pārcēla savu dežūru uz šo nakti.

—    Dežurē direktors?

—    Tur ir tieši kā slimnīcā. Tā kā viņi strādā ar dzīvām būtnēm… Tur vispār nak­tīs daudz darba. Gan jūs pats redzēsiet.

—    Paklausies … — Uzlicis celi uz krēsla sēdekļa, izņēmu cigareti, kaut gan negribēju

smēķēt. Ar to laikam centos Joriki un pats sev pierādīt, ka esmu saglabājis pilnīgu dvē­seles mieru. — Teikšu taisnību — tu neesi pret mani gluži atklāts.

Joriki izstiepa garu lūpu un saīga. Viņš tā kā gribēja ko sacīt, bet nepateica. Es tur­pināju:

—    Man būtu daudz ko tev teikt. Visā no­tikušajā es nesaskatu nekādu loģiku. Izjūtu iekšēju neapmierinātību. īsi sakot, tas viss man ir pretīgi.

—    Liekas, es jūs saprotu.

—    Ja tā, tad met pie malas visus aplin­kus un izstāsti man visu, ko zini. Mēs esam iedzīti strupceļā. Kāds visu apgriezis ar kā­jām gaisā. Mums nav ne jausmas, pēc kā tīko pretinieks, tādēļ nevaram atbildēt tam ar prettriecieniem. Kam un kāds no tā la­bums, ja atrodamies lamatās?

—    Nav šaubu, tā banda baidās no pareģo­šanas mašīnas.

—    Diez vai… Mašīna īstenībā neko nav mums atklājusi. Viņi noslepkavoja sievieti, un mums nav nekādu pierādījumu. No kā vēl viņi baidās? Nē, nevar būt.

—    Mēs taču turpināsim darbu. Komisija cer atrast īsto noziedznieku un tādēļ neļaus mums apstāties pusceļā.

—    Komisiju var apvest ap stūri, iesniedzot tai noslepkavotā paša liecību.

—    Nezinu… — Joriki nogrozīja galvu. — To, ka mēs strādājam, zina arī policija. Protams, tikai augstākās amatpersonas. Viņi gaida no mums rezultātus, tādēļ izturas kā nomaļi vērotāji un pat atbalsta mūs. Ja ne­atradīsim slepkavu un aizdomas kritīs uz mums pašiem, tad visam ir beigas . . . Nē, tā nevar. Tas nekur neder.

—    Labi, pieņemsim, ka tev taisnība. Tad gribot negribot rodas šāds apsvērums. Ban­dīti — pieņemsim, ka viņi patiešām ek­sistē . . . Šie bandīti var sameklēt savus lie­ciniekus un uzlaist mums virsū policiju kuru katru brīdi, kad vien viņiem iepatiksies. Mēs pilnīgi esam viņu varā.

—    Blēņas! Viņi to vien gaida, lai mēs no­karam degunus. Gļēvulis vienmēr uzķeras uz šā āķa. Padzirdējis, ka tuvumā klaiņo vilki, paslēpjas savā alā un, kaut skaidri zina, ka viņam neizbēgami draud bada nāve, neparko nebāž degunu laukā. Piedodiet, sensei, līdzī­bās es runāju aiz niknuma, ka mums viss iz­nāk tik nejēdzīgi.

—    Nekas. Es pats apzinos, ka esmu gļē­vulis. Tagad, klausoties tevī, man ienāca prātā . . . Paklau, kā būtu, ja mēs aizietu uz policiju un visu izstāstītu? Pašiem kļūtu vieglāk.

Joriki lūkojās manī caur pieri. Nevarēja saprast, vai viņš jūt žēlumu vai arī nosoda mani, bet varbūt izliekas. Iekodis lūpu zo­bos, viņš neskaidri nomurmināja:

—    Droši vien kāds par to priecāsies. Ir taču milzum daudz tādu, kas par to vien sapņo, kā mūs abus padzīt no šejienes un pārvērst laboratoriju par skaitļošanas palīg- centru . . . Un vēl kas, sensei. Jūs negribat atzīt, ka pastāv tirdzniecība ar embrijiem. Jūs domājat, ka jūsu dzīvesbiedre ievilināta lamatās, lai piesaistītu uzmanību šai pasaci­ņai. Bet iedomājieties, ka tā ir īstenība. Tad jau iznāk, ka viņi nevis grib paglābties no jums, bet paši bāžas virsū ar faktiem … — Viegli pabungojis ar pirkstiem pa pults malu, Joriki pēkšņi sāka čukstēt: — Varbūt tas ir brīdinājums, sensei. Viņi grib jums parādīt, ka tiem netrūkst spēka, lai izrēķinātos arī ar jums . . . Patiešām, vīrietis ir noslepkavots, arī sieviete beigta . . .

—    Ko tu iesaki darīt? — Tikai tagad pa­manīju, ka jau labu laiku, papēžiem klau­dzot, staigāju starp mašīnas blokiem.

—   Jānoskaidro, kas ir šīs lamatas. Cits nekas neatliek. — Es klusēju, un Joriki zag­līgi piemetināja: — Varam pajautāt mašīnai.

—   Pietiek! — es iekliedzos. Man kļuva baismi, un es dusmojos uz sevi par šīm bai­lēm. Likās, biju gaidījis šo priekšlikumu. Gaidījis un baiļojies.

—    Kādēļ? Vai jūs vairs neticat mašīnai?

—   Mašīna ir loģika. Te nevar būt runas par neuzticēšanos.

—    Kādēļ tad? . . .

—   Tā nav tāda lieta, kuras dēļ ir vērts ņemt palīgā mašīnu.

—   Savādi… Tātad jūs atzīstat, ka tais­nība ir man?

—    Kāpēc savādi?

—   Jūs taču svārstāties, sensei. Ja jūs uz­ticaties mašīnai, tātad jūs neuzticaties lo­ģikai?

—    Domā, kā tev tīk.

—    Nē, tā nevar. Iznāk, ka jums ir sva­rīga pati mašīna, bet jūs neesat ieinteresēts uzzināt tās pareģojumus.

—    Kas tev to teica?

—    Vai tā nav? Pieņemsim, ka jūs neizman­tojat mašīnu nevis tādēļ, ka tai neticat, bet gan tādēļ, ka negribat ticēt, — ar ko tad jūs atšķiraties no mašīnas pretiniekiem? Un kā cilvēks, kam bail uzzināt nākotni, jūs, sen­sei, neesat spējīgs vadīt mūsu darbu.