Сeturtais ledus laikmets

Balons saruka, un plastmasas plēve ap- kļāva jaunpiedzimušo sivēnu. Sivēns tirināja kājeles un raustījās. Kāds akvalangists, pār­griezis plastmasas plēvi, noņēma to no sivēna gluži kā kreklu.

Mazā cilvēka rokās pēkšņi parādījās gara kārts. Ar to viņš izvilka no ūdens vairs ne­vajadzīgo apvalku — viņš kustējās līdz rie­bumam veikli un ierasti — un ar vienu vē­zienu iesvieda to kaktā dzelzs mucā. Degunā iesitās pretīga smaka. Tātad no šejienes nāca tā riebīgā smirdoņa.

Sivēns, ko_turēja aiz priekškājām, neveikli ķepurojās. Ūdenī viņam visapkārt pletās iesārts, duļķains šķidrums. Otrs akvalangists ar šļūtenes uzgali tīrīja no sivēna ķermenīša tam pielipušos netīrumus. Laikam tāpēc, lai nepiesārņotu baseina ūdeni. Pēc tam sivēna ausī iebāza šļirci, un viņš palēcās gaisā.

—    Bungādiņa viņam tik un tā nav vaja­dzīga, un tā vispār ātri iekaist. Mēs tūlīt ie­liekam viņiem ausīs plastmasas aizbāžņus.

—    Bet dzīvnieks taču aug … — Joriki ie­sāka, bet tūlīt arī apklusa, ievērojis, ka es grasos kaut ko jautāt.

—    Nekas, — es teicu. — Jautā vispirms tu.

—    Jā . . . Man ir pavisam vienkāršs jau­tājums. Vai tad, kad dzīvnieks ir izaudzis liels, šie aizbāžņi viņam nav izkrituši?

—    Tā … Šai plastmasai ir ļoti interesanta īpašība. Neatkarīgi no smaguma spēka vir­ziena tā vienmēr plūst augstākas temperatū­ras virzienā. Ķermeņa dabiskais siltums vien­mēr pievelk aizbāžņus. Kā redzat, šī pro­blēma pie mums atrisināta diezgan asprātīgi. Un ko jūs gribējāt jautāt, sensei?

—    Par skaņu … Kā ir ar skaņu ūdenī?

—     Saprotu . . . Diemžēl te vēl daudz ne­skaidrību, un es nevarēšu izsmeļoši atbildēt. Ari zivīm dzirdes orgāni ir aizsegti ar bruņu vairodziņiem, tomēr tās ļoti labi dzird. Droši

vien mūsu plastmasas aizbāžņi netraucē dzirdēt.

—    Jūs gribat teikt, ka dzīvnieki ūdenī nav kurli?

—    Nu protams! Piemēram, zemūdens suņi dzird pat ļoti labi.

—    Jūru bieži vien sauc par «klusuma val­stību», — dziļdomīgi piezīmēja Joriki. — Droši vien šī pasaule nemaz nav tik klusa.

—    Tās ir blēņas! — iesaucās mazais cilvē­ciņš, it kā pēkšņi būtu atcerējies, ka šeit esam mēs. — Tas, kurš dzird, apliecinās, ka nav rosīgākas vietas par jūru. Ikviena ziv­tiņa čivina savā balsī, kā putniņš birzī.

—    Ir vēl sarežģītāka problēma par ^ dzirdi, — teica Jamamoto kungs, noliekdams

galvu un ar milzīgo pirkstu paberzēdams degungalu. — Zivīm nav balss, bet tas ir pretrunā ar viņu instinktiem. Jūs paši sapro­tat, ka elpošana caur žaunām laupa iespēju izmantot baiss saites. Ar šo problēmu esam pavisam nomocījušies. Mēms suns nevar kļūt par sargsuņi. Starp citu, suņus mēs iemā­cījām.

—    Iemācījāt riet?

—    Ejiet nu ejiet… Iemācījām čirkstināt zobus. Uz to mūs pamudināja kāda zivs. Nav slikta ideja, vai ne?

Akvalangists bija beidzis tīrīt sivēnu, at­grūdās no dibena un, turēdams sivēnu iz­stieptās rokās, uzpeldēja līdz pašai virspusei. Iesārtais, ar baltām pūkām klātais sivēns

Sparīgi strādāja ar žaunu krokām, kas izska­tījās kā gaļas šķēles, un izbrīnījies blenza uz mums.

—    Kā, viņš jau skatās?!

—    Ahā, ievērojāt? … — Jamamoto kungs apmierināts iesmējās. — Es, cik atceros, teicu jums, ka, atskaitot pārmaiņas elpošanas or­gānos, nekas cits organismā neizmainās, to­mēr tas nebūs gluži pareizi. Jāatzīmē vēl šā­das tādas pārmaiņas.

Akvalangists paņēma sivēnu padusē, pa­griezās un, vilkdams aiz sevis izbalējušas gaišzilas šļūtenes, strauji pārpeldēja pāri ba­seinam un veikli ieslīdēja pretējās sienas lo­dziņā. Aiz viņa palika plakana, balta sudra­botu burbulīšu lente.

■— Kurp viņš aizsteidzās?

—    Uz piena barības kameru, — atbildēja Jamamoto kungs. — Dodiet man brilles, — viņš pavēlēja mazajam cilvēkam un gar dzegu aizveda mūs pie sienas ar lodziņiem. — Vēlāk parādīšu jums anatomiskās shēmas. Jūs redzēsiet, ka dažos orgānos, kas parasti attīstās pārvērtušos žaunu kroku izdalīto hor­monu ietekmē, ir notikušas zināmas pārmai­ņas. Visraksturīgākās no tām — izzuduši vai­rāki iekšējās sekrēcijas dziedzeri, piemēram, asaru, siekalu un sviedru dziedzeri. Deģene­rējas plakstiņi, izkrīt balss saites. Zīdītājiem vēl ir plaušas. Izveidojoties žaunām, tās to­mēr neizzūd. Bronhi deģenerējas un kļūst par atveri barības vada sieniņām, bet plaušas pārvēršas par peldpūsli. Acīmredzot daba prot pielāgoties. Zemūdens iedzīvotājiem nav vajadzīgi ne asaru, ne siekalu dziedzeri.

—    Un viņi vairs nevar ne raudāt, ne smie­ties?

—    Ko nu! Vai tad dzīvnieki raud un sme­jas?

No baseina kāpa ara otrs akvalangists. Liekas, viņš nomainīja mazo cilvēku. Mazais atnesa kaut kādu divus metrus garu, balti la­kotu cauruli, pasniedza to Jamamoto kun­gam un, pagājis malā, sāka pārģērbties zilā zemūdens tērpā. Izrādījās, ka garā caurule ir periskops. Jamamoto kungs nolaida objek­tīvu ūdenī, pagrieza to uz loga pusi un pa­raudzījās okulāros.

—    Tā. Lūdzu …

Viņš pasniedza periskopu man. Kaut tu­rēju to pavisam tuvu pie acīm, tomēr nere­dzēju neko citu kā tikai pienbalti duļķaino šķidrumu. Domāju, ka lēcas nosvīdušas, tā­dēļ sāku meklēt kabatlakatu.