Сeturtais ledus laikmets

Piemēram, mūzika … Kā bija teikts defi­nīcijā, tā ir māksla, kas balstās uz svārstī­bām … Dažādas frekvences svārstības izpla­tās ūdenī, un tās uztver ar visu ķermeņa virsmu. Bet sauszemes cilvēkiem mūziku vei­doja gaisa svārstības. Šīs svārstības sausze­mes cilvēki neuztvēra ar visu ķermeni, bet tikai ar niecīgiem orgāniem — bungādiņām. Gluži dabiski, ka viņu mūzika ir bijusi primi­tīva un vienmuļa.

Tam nevar neticēt, aplūkojot sauszemes cilvēkus muzejā. Starp citu, kā tas viss bijis īstenībā, nevar iedomāties. Varbūt tā bijusi kaut kāda sevišķa pasaule, kas nepavisam ne­izskatījās tāda, kādu viņš, ūdenī dzīvodams,

iedomājās? Viegls, svārstīgs gaiss … Mai­nīgi mākoņi, kas dej pie debesīm… Ne­reāla, visdažādāko brīnumu pārpilna pa­saule …

Vēstures mācību grāmatās stāstīts, cik drosmīgi cīnījušies un savas dzīvības ziedo­juši senči uz lielās sauszemes, šajā nemieru un ciešanu mājoklī. Viņi bija ar atpalikušu apziņu, toties apveltīti ar tā saucamo «cīņas garu». Kaut gan viņi bija konservatīvi, tiem netrūka drosmes ietriekt savā ķermenī ķi­rurga nazi, lai radītu zemūdens cilvēku. Un, kā rakstīts grāmatās, lai kādi bija viņu cen­tieni, ir jāsaka paldies par šo vīrišķību.

Bet kādēļ vīrišķība un drosme nedveš pretī no tiem sauszemes cilvēkiem, kas atrodas muzejā? Skolotājs stāstīja, ka viņi degradē­jušies sakarā ar vadošās lomas zaudēšanu sa­biedrībā. Iespējams, ka tā bija, bet ja nu viņos bijis kaut kas tāds, ko mēs nespējam aptvert? Nekādā ziņā negribas piekrist tam, ka viņiem, izņemot «cīņas garu», nekad nekā cita nav bijis… Jauneklis daudz par to lau­zīja galvu, protams, ne gluži tādā secībā. Kopš tā brīža, kad vējš bija pieskāries viņa ādai, pagātnes pasaule otrpus gaisa sienas pievilka viņu ar neatvairāmu spēku. Zinātne sauszemes laikmetā bija sasniegusi diezgan augstu attīstības pakāpi. Pat pamatskolu mā­cību grāmatās sauszemes laikmetam bija ie­rādīta diezgan plaša vieta. Toties par saus­zemes cilvēku iekšējo pasauli tajās nebija teikts gandrīz nekas, atskaitot vienīgi ziņas par viņu sajūtu sistēmas īpatnībām. Pētījumi šajā jomā netika stimulēti, jo baidījās no «sauszemes slimības»; šī slimība izpaudās vienīgi nervu satraukumā, ko izraisīja dabis­kas emocijas, taču nezin kādēļ tai bija idejis­kas infekcijas raksturs — iespējams, tādēļ, ka zemūdens laikmeta vēsture nebija gara un sabiedriskajā iekārtā vēl bija saglabāju­šās apstrīdamas un kļūdainas detaļas. Kārdi­nājums pārkāpt šo tabu nedeva jauneklim mieru.

Tagad viņš katru dienu pēc darba slepus peldēja prom no pilsētas. Visu brīvo laiku viņš braukāja ar zemūdens motorlaivu, mek­lēdams sauszemes cilvēku dzīves paliekas. Traukdamies zem viļņiem, kas mirguļoja blāvi zilā gaismā kā uz otru pusi apgriezts spogulis, viņš peldēja pāri zemūdens ganī­bām, apmeta līkumu meteoroloģiskajām sta­cijām, kas bija nostiprinātas pie neskaitā­mām bojām, drāzās garām gaisa pūslīšu sta­biem, kurus izvirda zemūdens rūpnīcas.

Taču tik īsā laikā neizdevās nokļūt līdz tā­dai vietai, kur, nostājoties uz kājām, varētu izbāzt galvu no ūdens. Viņa pilsētas tuvumā jau sen vairs nebija sauszemes.

Reiz jauneklis jautāja mūzikas skolotājam: vai sauszemes cilvēku mūzika nav bijusi līdzīga vējam, ko viņi uztvēruši ne vien ar ausīm, bet ar visu ādu? Skolotājs noraidoši papurināja galvu.

—    Vējš ir gaisa kustība, nevis svārstība.

—   Bet bija taču teiciens «dziesma līdzi vē­jam traucas»?

—   Odens pārraida mūziku, bet pats ūdens nav mūzika … Uzskatīt gaisu par kaut ko vairāk nekā par rūpniecības izejvielu nozīmē iestigt misticismā.

Bet jauneklis par vēju domāja ne tikai kā par rūpniecības izejvielu. Skolotājs kļūdās. Un jauneklis nosprieda, ka viņš vēlreiz pats pārbaudīs, vai mūzika ir vai nav vējš.

Pienāca brīvdienas, kas ilga trīs dienas. Tad jauneklis ar saviem biedriem sēdās iz­braukumu kuģī un devās ekskursijā pa vēs­turiskām vietām. Nepagāja ne puse dienas, kad viņi nokļuva pie milzu drupām, kas se­natnē esot saukušās par Tokiju. Tur ir tūristu bāzes, kas apgādātas ar visu nepieciešamo, veikali ar brīnišķīgiem suvenīriem, visā pa­saulē slavens zooloģiskais dārzs ar sausze­mes dzīvniekiem. Tur pamestos labirintos un aizās starp neskaitāmām betona kastu grē­dām var paklejot un patrenkāt zivis. Tas ir interesanti, saistīts ar risku un patīkami ku­tina nervus. Ja uzpeld virs drupām, var vērot dīvainu ielu tīklu. Ielas — tas ir kaut kas līdzīgs tuneļiem, tikai bez pārseguma. Saus­zemes cilvēki bija piekalti pie zemes un va­rēja izlietot tikai horizontālas plaknes, tādēļ arī viņiem bija vajadzīgas ielas. Cik neliet­derīga telpas izšķiešana! … Pirmajā acumir­klī tas liekas smieklīgi, bet, kad apdomā, skats ir varens. Pēdas, ko atstājusi senču smagā ciņa ar zemi… Liecinieces viņu pū­lēm atraisīties no zemes pievilkšanas spēka un kļūt vieglākiem… Viņiem pat tukša plastmasas kārba krita lejup … Viņi cīnījās cits ar citu par zemes gabaliņu … Pārvietoja savus ķermeņus, mīdīdami ar tievajām kā­jām zemes virskārtu … Sauszeme, vējš, bet ūdens šajā milzīgajā tukšajā telpā krita lejup kā reti pilieni. . .