Сeturtais ledus laikmets

1.   Ceturtais ledus laikmets ir beidzies. Sā­kas jauns ģeoloģisks laikmets. Jāvairās no pārsteidzīgas rīcības.

2.   Lai nostiprinātu valsts starptautisko stā­vokli, valdība jau laikus lielā slepenībā ra­dījusi zemūdens cilvēkus un vadījusi jūras dzelmes kolonijas izveidošanas darbus. Paš­reiz ir astoņas zemūdens pilsētas ar trīssimt tūkstošiem iedzīvotāju katrā.

3.   Zemūdens iedzīvotāji ir laimīgi un pa­kļaujas kārtībai. Pašreizējā grūtajā stāvoklī viņi visiem spēkiem palīdz valstij. Drīz jūs sāksiet saņemt nepieciešamos produktus un priekšmetus, kas izgatavoti jūras dzelmē.

4.    Pēdējais. Japānas valdība pretendē uz

18 - 415 269 akvatoriju tajās robežās, kādas norādītas at­sevišķā dokumentā.

5. Papildu paziņojums. Pašreiz izskata jau­tājumu par speciālām uztura devām sievie­tēm, kuru bērni ir zemūdens cilvēki. Gaidiet turpmākos paziņojumus.

(Beidzamajam punktam bija vislielākie pa­nākumi. Tas attiecās uz lielāko daļu māšu.)

Aiz valdības ēkas pacēlās vēl trīs tādas pa­šas formas, tikai nedaudz mazākas ēkas. Ta­jās bija parastās dzīvojamās telpas, uz jum­tiem stāvēja speciāli helikopteri, viss bija iekārtots diezgan komfortabli. Ar dzeloņ­stieplēm apvilktajā plašajā parkā, kurā zem­ūdens cilvēkiem bija aizliegts iepeldēt, ska­tienam pavērās gleznainas ielejas, koraļļu rifi, daudzkrāsainu ūdensaugu birzis. Jaukā laikā ir patīkami pagulēt jūras dibenā ar ak- valangu uz muguras, papriecāties, kā saules disks vizuļo un šūpojas viļņos, kas atgādina matētu stiklu, vai arī visai ģimenei ar har­pūnas šauteni rokās doties piknikā … Taču dzīvokļu īres maksa ir neticami augsta un tie, kas nav izpelnījušies valdības sevišķu labvēlību, nespēj samaksāt. Ne visi, kas grib, var atļauties sev tādu dzīvokli.

Bet dzīve uz sauszemes tomēr turpinājās. Darbojās elektrostacijas, strādāja rūpnīcas, ielās un veikalos valdīja rosība. Vienkāršie cilvēki, kam mācās virsū jūra un inflācija,

kaut kā savilka galus kopā. Sliktākajā gadī­jumā vienmēr varēja salīgt par uzraugu zem­ūdens ganībās.

Dīvaina kustība apvienoja mātes uz saus­zemes. Viņas gribēja tikties ar saviem bēr­niem. Taču zemūdens cilvēki nesaprata, ko no viņiem vēlas, un neatsaucās. Tādēļ arī valdība nelikās par to ne zinis. Toties radās civila aģentūra, kas organizēja pastaigas pa jūras dibenu. Aģentūra plauka.

Reiz atgadījās incidents. No aizžogojuma, kur zemūdens cilvēkiem bija aizliegts iepel­dēt, akvalangā ģērbies zēns ar harpūnu no­šāva zemūdens bērnu. Valdība te nesaskatīja noziegumu, bet sakaitinātie zemūdens cilvēki pieteica streiku. Tad apjukusi valdība pastei­dzās attiecināt uz zemūdens cilvēkiem visas cilvēku tiesības. Pēc tam attiecībās starp abām pusēm notika lielas izmaiņas. Pēc da­žiem gadiem trīs zemūdens cilvēku pārstāv­jus — tieslietu, tirdzniecības un rūpniecības pārstāvjus — uzņēma valdības sastāvā.

Gāja gadi, jūras līmenis cēlās arvien strau­jāk. Cilvēki aizklejoja vēl augstāk kalnos. Dzīvojot nemitīgā trauksmē, viņi beidzot at­radinājās no pastāvīgas dzīves vietas. Nebija

vairs ne dzelzceļu, ne elektrostaciju. Neviens vairs ne par ko nerūpējās, cilvēki pārtika no zemūdens pasaules žēlastības dāvanām. Kādā krastā viens bija izgudrojis ienesīgu peļņas avotu — uzstādījis vairākus perisko- pus un tiem, kas vēlējās, rādīja jūras dzīvi. Pasākums guva lielus panākumus. Garlaicī­bas mākti, sirmgalvji stājās rindā, lai par da­žām vara monētām papriecātos par bērnu un mazbērnu dzīvi un nosistu laiku.

Taču pagāja vairāki gadi, un arī periskopi atradās ūdenī un pārklājās ar rūsu.

—   Bet tie, kas apmetās zemūdens mājās? Kas notika ar viņiem?

—    Viņi dzīvoja kā agrāk.

—    Un dzīvoja labi?

—    Tā nekas. Tikai sargam ar harpūnas šauteni vairs nebija akvalanga. Zemūdens cilvēki pieņēma lēmumu rūpīgi glabāt tos kā cilvēku pagātnes eksponātus.

—    Vai tas ir labi, Tomojasu-san?

—   Kā lai to pasaka… Starp citu, tajā laikā es jau būšu miris …

Pienāca diena, kad zemūdens cilvēki izvei­doja savu valdību. To atzina starptautiskā mērogā. Daudzas valstis radīja savas zem­ūdens kolonijas.

Taču zemūdens cilvēkiem bija ari savas likstas. No katriem desmit tūkstošiem viens saslima ar savādu slimību. Acīmredzot to ra­dīja iedzimta kaite. Iespējams, ka sevi lika manīt arī daži ārējās sekrēcijas dziedzeri, kas bija palikuši pirmajai, Iriri paaudzei. Valdība nosauca šo slimību par «sauszemes slimību» un izdeva lēmumu, ka, tikko slimība atklāta, nekavējoties jāoperē.

37

—   Nu redzat! — es ļaunā priekā uzvaroši iesaucos.

—    Kas ir?

—   Tagad pienākusi viņu kārta ilgoties pēc sauszemes!

Neviens man neatbildēja. Visās sejās bija vienāda godbijīgi skumja izteiksme, it kā šie cilvēki stāvētu pie aizgājēja gultas. Pat ne­pacietīgajai Vadai lūpas bija cieši saknieb­tas, bet man pretī sēdošā cilvēka seja pauda te mīlestību, te naidu. Ne no šā, ne no tā man pēkšņi ienāca prātā: ko nu vairs tiepties …

—   Tas ir neiedomājami tālu no mums, — kāds zemā balsī teica.