Сeturtais ledus laikmets

—    Nekādā ziņā. Siltuma un mehānisko enerģiju vēl var iegūt ar citiem paņēmie­niem. Bet, piemēram, radiosakarus … Ūdenī radioviļņi neizplatās, jāizmanto ultraskaņa, bet ultraskaņas ģeneratoriem nepieciešama elektroenerģija. Labi būtu, ja varētu pāriet arī uz saspiestā gaisa pašapgādi. Pašreiz elek­troenerģiju pievada pa kabeļiem no sausze­mes, bet nākotnē nepieciešami no sauszemes neatkarīgi līdzekļi… kaut kas līdzīgs maz­gabarīta atomelektrostacijām, naftas siltum­centrālēm vai ģeneratoriem, kas izmanto gā­zes cēlējspēku zem ūdens. Tad zinātniskās pētniecības institūtus varēs būvēt, cik tālu no krasta vien tīk, un milzīgās zemūdens pil­sētas nebūs vairs sapnis vien. O, vēl viens izgudrojums?

(Zēnam rokās gara, taisna kārts, zem kuras piestiprināti pedāļi. Zēns uzsēžas uz kārts jā­teniski, sāk mīt pedāļus, un kārts galā sāk griezties lāpstiņas. Kārts vertikāli ceļas augšā. Zēns noliecas uz sāniem, un kārts vir­zās horizontāli.)

—    Zemūdens velosipēds. Zēns ir ļoti ap­mierināts, ka viņa noraugās cilvēki.. .

—   Es vēroju, ka viņš tomēr ir pieķēries cilvēkiem.

—   Jā … Iriri ir ļoti pieķēries … Šis zēns ir mūsu pirmais eksperiments, un audzēšanas procesā mēs laikam esam pieļāvuši kaut kā­das kļūdas. Viņam nav pilnīgi atmiruši iek­šējās sekrēcijas dziedzeri. Vai jūs ievērojāt, kādas viņam acis? Tas tādēļ, ka kreisās acs asaru dziedzeris viņam ir daļēji saglabājies. Iespējams, ka tādēļ zēns nav pilnīgi pārvēr­ties.

—    Nav pilnīgi pārvērties?

—    Jūs saprotat, ka cilvēka emocijas zi­nāmā mērā ir atkarīgas no gļotādas un ādas taustes spējām. Ņemsim, piemēram, izteicie­nus «šermuļi skrien pa kauliem», «tirpas skrien pār muguru», «rīkle izkaltusi», «viņš tai līp klāt kā dadzis». Pat no šiem vārdu sa­vienojumiem var redzēt, kāda loma ir taustei mūsu noskaņu un pārdzīvojumu apzīmēšanā, īsi sakot, taustes spēja ir instinktīva cenšanās pasargāt jūru no gaisa. Es redzu, jums liekas, ka es gvelžu niekus, tomēr, lūdzu, uzklau­siet, jo tas ir ļoti svarīgi… Kā jūs zināt, pat cilvēkam, vispilnīgākajam sauszemes dzīv­nieku pasaules pārstāvim, viss — asinis, kauli, protoplazma — veidots no elementiem, kādi raksturīgi jūrai. Dzīvība ir izkristalizē­jusies jūrā, pat vēl vairāk — tā visu laiku bi­jusi atkarīga no jūras. Pat tad, kad tā atstāja jūras stihiju, tā paņēma līdzi uz sauszemes jūru, ietinusi to savā ādā. Slimniekiem daž­kārt iešļircina vārāmās sāls šķīdumu. Bet arī āda nav nekas cits kā jūras metamorfoza. Un kaut gan ādai pretošanās spēja ir lielāka nekā citiem orgāniem, arī tā reizēm nevar iztikt bez jūras. Un ārējās sekrēcijas dzie­dzeri — vai tā nav jūras palīdzība nespēcī­gajai ādai? Asaras ir acu jūra… Visas mūsu emocijas ir ārējās sekrēcijas dziedzeru no­teikts stāvoklis … jeb stadijas jūras aizsar­dzības karā pret sauszemi.

—   Un ja šā kara nav, tad nav ari emo­ciju?

—    Es nesaku, ka nav. Taču tas laikam jums ir kaut kas neizprotams. Tur, jūrā, tiem nav jācīnās ar atmosfēru. Tāpat kā, piemē­ram, zivis nebaidās no uguns.

(Zēns uz velosipēda sāk spēlēt sunīšus ar savu zivi.)

—    Dažreiz, noskatoties uz citiem bērniem, ne uz Iriri, rodas jautājums: vai viņiem ir dvēsele? Protams, ir, bet pavisam citāda.

—   Tātad tas ir vienīgais bērns, kas līdzīgs cilvēkam?

—    Jā … Mēs saprotam, kāpēc viņš tā iz­turas. (Kļūst sentimentāls.) Ar sauszemes būt­nes dvēseli jūras dzelmē. Nepilnīga pārvēr­šanās, citādi to nevar nosaukt…

(Dzīdamies pakaļ zivij, zēns paslīd garām objektīvam un telpā vairs nav redzams.)

—    Vai tādēļ viņš ir tik gudrs un attīstīts?

—    Nē, citiem bērniem intelektuālās spē­jas nav zemākas. Kāds trīs mēnešus par viņu jaunāks zēns konstruēja pulksteni, ko dar­bina saspiests gaiss. Rādītājs gan pavirzās uz priekšu tikai reizi piecpadsmit minūtēs, tomēr …

(Objektīvs, sekodams zēnam, lēnām tuvo­jas citiem bērniem …)

Jamamoto kungs atkal sāk runāt lietišķā tonī:

—    Šeit, ēkas vidusdaļā, ir dzīvojamās tel­pas, bet apakšējos stāvos iekārtotas parastās klases. Mācību process, tāpat kā pie mums, sākas ar lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu, bet kā viņus mācīt tālāk… Pastāv uzskats, ka vislielākā nozīme viņu dzīvē būs tādām zinātnēm kā fizikālā un organiskā ķīmija. Galu galā ne jau mums jānodarbojas ar mi­nējumiem … Tas noskaidrosies, kad viņiem būs skolotāji no pašu vidus. Pārāk dažādi ir sajūtu izraisītāji gaisā un zem ūdens …

(Redzams vairākstāvu balkons … Bērni ro­taļājas … Daži raugās uz objektīvu ar ne­slēptu ziņkāri, citi turpretim ir pavisam vien­aldzīgi.)

—    Protams, viņiem nemāca ne vēsturi, ne ģeogrāfiju, ne socioloģiju. Mēs nevaram vie­noties, kā lai tiem izskaidro attiecības starp viņiem un cilvēku sabiedrību.

Tomojasu paberzē degunu.

—   Gluži dabiski. Viņi mūs ienīstu, un tas būtu viss . . .

—    Nu nē . .. (Noraidoši purina galvu.) To jūs sakāt tādēļ, ka pārvērtējat sauszemes cil­vēku.