Сeturtais ledus laikmets

—    Kad lielākai daļai māšu būs kaut vai pa vienam zemūdens bērnam. Kad aizsprie­dumi pret zemūdens cilvēkiem vairs neap­draudēs mūsu pasākumu. Pa to laiku plūdu briesmas būs pienākušas pavisam tuvu, un cilvēcei vajadzēs izšķirties: vai nu sākt cīņu par sauszemi, vai arī pakļauties zemūdens cilvēku aizbildnībai… Saprotams, tauta, — nočīkstinājis krēslu, Joriki piecēlās, — izvē­lēsies zemūdens cilvēkus.

Viņš pagriezās un deva zīmi Sobam. Šis žests, man šķita, pauda tik bargu noteiktību, ka es sarāvos, it kā tumsā negaidīti būtu uz­skrējis virsū kādam neredzamam šķērslim. Soba tūlīt piecēlās un ielika mašīnā program­mas karti. Tad, skatīdamies novērošanas ie­rīcē, sāka regulēt.

Pēkšņi sajutu kreisajā plecā skaudras sā­pes, it kā kāds būtu iedūris ar šļirces adatu. Taču tā nebija adata. Tā bija Joriki roka. Viņš bija nedzirdami pienācis no mugurpu­ses un uzlicis roku man uz pleca. Viņš nolie­cās un klusu teica:

— Tā ir nākotnes aina, sensei… īsta nā­kotne … Jūs tik ļoti gribējāt to redzēt…

36

Lūk, ko mašīna pastāstīja.

Biezas šūnainu dūņu kārtas piecu kilo­metru dziļumā, nekustīgas un sastingušas, sa­vēlušās pinkainas gluži kā aizvēsturiska zvēra āda, pēkšņi uzburba un tajā pašā mir­klī arī izjuka, pārvērzdamās tumšos, verdo­šos mutuļos un apdzēsdamas neskaitāmās planktona zvaigznītes, kas virmoja caurspīdī­gajā tumsā.

Skatienam atklājās plaisu izvagotais zem­ūdens līdzenuma klinšainais pamats. No plai­sām, šķiežot uz visām pusēm putas, sāka spraukties laukā stīgra, brūnā nokrāsā vizoša masa un izlaida vairāku kilometru garumā kā vecas priedes saknes savijušos dzinumus. Izvirdums kļuva arvien spēcīgāks, izzuda magmas tumšais mirdzums, tikai milzīgais tvaiku stabs, mežonīgi virpuļodams un plez- damies, strauji un nedzirdami lauzās cauri uzvandītajām dūņām. Taču arī šis stabs, ne- nokļuvis līdz ūdens virsmai, izgaisa kā ne­bijis, iejukdams milzīgajā ūdens masīvā.

Tieši tajā laikā divas jūdzes uz rietumiem no šejienes uz Jokohamu devās Dienvidame­rikas līnijas preču-pasažieru tvaikonis «Nan- tjo marī». Kad kuģa korpuss pēkšņi nodre­bēja un iebrikšķējās, šis apstāklis ne koman­das locekļus, ne pasažierus nesatrauca. Tikai mirkli viņi saskatījās neizpratnē. Sardzes virsnieks uz komandtiltiņa izbrīnījies pama­nīja veselu baru izbijušos delfīnu, kas izlēca no ūdens, kā arī acumirklīgu jūras krāsas maiņu, taču šīs pazīmes viņam nelikās tik nozīmīgas, lai tās ierakstītu kuģa žurnālā. Pie debesīm kā kvēlojošs dzīvsudrabs zvīļoja jū­nija saule.

Taču tik tikko manāma ūdens svārstība — milzu cunami sākums — okeāna dzīlēs jau vēlās uz kontinenta pusi grandiozos viļņos ar ātrumu divsimt septiņdesmit kilometru stundā.

Cunami strauji virzījās pāri zemūdens ga­nībām, pilsētām, naftas atradnēm. Daudzi zemūdens cilvēki, kas vāca zivju ikrus, vis­pār to nepamanīja.

Otrā rītā cunami brāzās virsū Japānas pie­krastei no Sidzuokas līdz Boso. «Nantjo marī» saņēma pa radio paziņojumu, ka Jokohama vairs neeksistē, un apstājās atklātā jūrā.

Frāze «vairs neeksistē» galīgi izsita kap­teini no sliedēm, taču vēl dīvaināka viņam šķita pasažieru izturēšanās. Kādēļ viņi no­klausījās šo paziņojumu tik mierīgi? Starp citu, dīvainības bija sākušās jau agrāk. Šie cilvēki nofraktēja kuģi pilnīgi, uzcēla uz klāja kaut kādu milzu mašīnu, bet gala ostā kuģi neizlādeja un pavēlēja doties atpakaļ.

Bez tam brauciena laikā viņi iekārtoja tilp­nēs kaut ko līdzīgu laboratorijai un neatgaja ne soli no savas mašīnas. Viņus vadīja kāds cilvēks, vārdā Joriki. Kas tie bija par cilvē­kiem?

—    Tātad tie bijāt jūs?

—    Acīmredzot jā.

—   Jūs zinājāt, ka Jokohama ies bojā, un klusējāt?

—   Kā jūs tā varat… Iedzīvotāji bija brī­dināti, un gandrīz visi evakuējās.

—    Bet es? Arī es atrados uz šā kuģa?

—    Nē, sensei… Jūs jau sen …

Plūdi nerimās. Divi alkatīgi cilvēki, vīrie­tis un sieviete, klīda gar krastmalu. Neko vērtīgu viņiem neizdevās dabūt. Tas, ko viņi bija noturējuši par kaklarotu, izrādījās liekie zobi. Tad sieviete pamanīja ūdenī slīkoni. Vi­ņai kjuva baigi un gribējās doties mājup. Vī­rietis mēģināja ar nūjas galu apvelt līķi otrādi. Bet slīkonis pēkšņi atņirdza zobus, pa­rādīja mēli un ienira dziļumā. Tas bija zem­ūdens cilvēku izlūks. Runāja, ka sieviete esot paģībusi.

Ūdens arvien vēl nekritās, bez apstājas turpinājās zemestrīces, cilvēki stāstīja cits citam par dīvainajiem slīkoņiem. Satraukums pieauga. Klīda baumas, ka valdība esot kaut kur pazudusi, un tas bija visbriesmīgākais.

Baumas nebija bez pamata — valdība patie­šām bija pārcēlusies uz jūru.

Valdības ēka stāvēja kalna galā, no kurie­nes pavērās skaists skats uz klinšaino kla­jumu un pirmā zemūdens rajona Iamināriju biezokņiem. Netālu no pakalna, aiz divdes­mit metru platas aizas, pa trim rindā pacēlās milzīgi, oranži tulpjveida magnija un plast­masu rūpnīcu dūmeņi. Šo brīnišķīgo skatu ierēdņi vēroja pa logiem no peldošās cilin­driskās ēkas, kura turējās jūras dzelmē uz trim balstiem.

Beidzot virs jūras pacēlās antena un sākās radiopārraide. Valdības paziņojumā bija teikts: